Tā gadījās, ka šodien veikalā pievērsu uzmanību vienai vecai tantiņai, kura stāvēja pie zivju konservu stenda un izvēlējās lētāko no produkcijas. Aiz loga vēl bija pavisam auksts, temperatūra bija ap +2 grādiem, viss kusa, bet vecajai kundzei kājās bija gumijas čībiņas un siltas vilnas zeķes.
Es pienācu pie viņas, palīdzēju orientēties cenās, pēc tam mēs devāmies staigāt pa veikalu un es sāku likt viņai groziņā visu pēc kārtas. Tantiņa dikti izbijās un teica:
LASI VĒL: Lūk kas jādara, ja netīšām veikalā saplēs preci! Tas ir jāzina katram!
“Nelieciet, lūdzu, man tik daudz produktus. Man nav tik daudz naudiņas, nevarēšu visu atļauties.”
“Nebaidieties, es par visu samaksāšu!”
Kad vecā tantiņa saprata, ka par produktiem viņai nenāksies maksāt pašai, viņa man teica, ka sen nav ēdusi sviestu un rīsus. Jūs saprotat, ko viņa gribēja? To, ko mēs ēdam ik dienu…
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu