Viņa nolēma savākt savas mantas, savākties pati un neraudāt vairs ne sekundi tā idiota dēļ. Kā viņš tā varēja? Uz galda viņa atrada vēstuli: „Laikam atvadu vēstule no viņa,” viņa nodomāja. Vēstule bija īsa: „Ak, tu mana mīļā muļķīte, saulīt, nākamreiz, kad centīsies mani izjokot, pārliecinies, lai no gultas apakšas nerēgojas ārā tavi papēži. Aizgāju uz veikalu, drīz būšu! Mīlu tevi!”
Mīliet viens otru!