“Nesen es aizgāju apciemot draudzeni, kura gulēja slimnīcā. Ar viņu kopā palātā gulēja 86 gadus veca vecmāmiņa. Viņa praktiski necēlās un ilgi nekustējās. Tāpēc viņai bija nepieciešams speciāls matracis. Kad ārsts pateica sanitārei, lai nomaina matraci, notika negaidītais…”
“Kamēr sanitāri mainīja matraci, ārsta paņēma vecmāmiņu uz rokām, apsēdās ar viņu uz krēsla, kas stāvēja blakus gultai, un dziedāja viņai dziesmu. Tas bija viens no visaizkustinošākajiem brīžiem, kādu es savā dzīvē biju piedzīvojusi. Lūk, kādām cilvēciskajām īpašībām ir jābūt katram sevis cienīgam ārstam!”
Ne velti viņa rīcība izraisa apbrīnu. Fotogrāfijā ir labi redzams, ka viņš tā rīkojās nevis nepieciešamības dēļ, bet gan no patiesas vēlmes vismaz kaut kā iekrāsot vecmāmuļas smago dzīvi. Kaut pasaulē būtu vairāk tādu ārstu, kuri ar visu sirdi ir gatavi palīdzēt un atbalstīt slimos!