Sensenos laikos, kad pasaku vēl nevarēja atšķirt no realitātes, okeānu no debesīm, bet dievi dzīvoja kopā ar ļaudīm, Afrodīte iemīlēja Adonīsu, tik ļoti skaisto, ka dieviete aizmirsa par Olimpu, un priecājās dzīvot blakus mīļotajam Kipras dārzos. Iemīlējušies nodarbojās ar augļu vākšanu un savvaļas zvēru medībām, cenšoties šķirties vien uz neilgu laiku. Bet, kā tas bieži notiek, laime nebija ilga.
Medījot, Adonīs gāja bojā no savvaļas mežacūkas ilkņiem. Uzzinājusi par iemīļotā nāvi, dieviete devās meklēt viņa ķermeni kalnos. Uz asajām kalnu takām, kas klātas ar asiem akmeņiem un asumiem, Afrodīte nemanīja savas rētas un pārklāja zemi ar asins lāsēm. Atradusi Adonīsu, viņa lika, lai viņa asinis pārvērstos skaistajās anemonēs. Bet Afrodītes asinis kļuva par grezniem rozā mežrozīšu ziediem. No tā laika katru pavasari anemones un mežrozītes savus ziedus izlaiž vienlaicīgi, tādējādi satiekoties atkal un atkal. Protams, tā ir tikai leģenda, bet, vai jūs esat pamanījuši, ka, ieraudzījuši ziedošu mežrozīti, negribot gribas pasmaidīt un nav iespējams pretoties nez no kurienes uzradušajam maigumam?
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā