Mūsu priekam nebija gala, sākām vākt dokumentu, lai varētu bērnus adoptēt. Kad mēs aizgājām paņemt Annu un Maksi no bērnu nama, mūs sāka atrunāt, jo bērniem esot bijušas pataloģijas: Annai esot problēmas ar rokām ( nebija dažu pirkstiņu), bet Maksim problēmas ar kājiņām. ( viena kāja īsāka par otru) taču mēs ar vīru pat nepiegriezām tam nekādu vērību. Vīrs paskatījās uz bērniem un teica, ka viņi esot ļoti līdzīgi mums.
Radinieki gan ne uzreiz pieņēma mūsu bērnus, kamēr neieraudzīja cik viņi ir labsirdīgi un godīgi. Tagad Anna nodarbojas ar akrobātiku, bet Maksis ar karatē. Viņiem jau ir medaļas un pateicības raksti un mēs ļoti lepojamies ar saviem bērniem un mācās viņi arī ļoti labi.
Ir pagājis ilgs laiks, viņiem jau ir 25 gadi. Meita ir sporta meistare mākslas vingrošanā un ārste – pediatre, dēls – sporta meistars karatē un ārsts – ortopēds. Mūsu tuvinieki ir mierā ar mūsu izvēli, jo bērni priecē mūs visus. Mana mamma slimo un bērni nāk katru dienu viņu apciemot un palīdz mājas darbos. Mēs ar vīru nevaram vien nopriecāties, jo pat savi miesīgie bērni ne vienmēr ir labi. Dariet labus darbus un rezultāti jūs pārsteigs. Mīliet bērnus – nav svarīgi, vai jūs esiet viņu vecāki, vai esiet paņēmuši no bērnu nama – viņi ir BĒRNI un viņi ir pelnījuši mīlestību un rūpes.
[…] LASI VĒL: Radinieki nepieņēma manus bērnus, kuri tika paņemti no bērnu nama. Tikai ar laiku viņi mainīj… […]