Puisīt, vai tu jau sen dzīvo manā vasarnīcā? Ēd arī šeit kaut ko? Kā tu šeit nokļuvi?

– Lūdzu piedod, es te mazliet padzīvoju pie jums.

Kluss un pieticīgs, mazs zēns, žēlums pret viņu uzliesmoja manā dvēselē:

– Un cik ilgi tu jau šeit saimnieko? Ko tu šeit ēdi?

– Tikai divas dienas. Ēdiena man nebija daudz. Varbūt jūs vēlaties maizīti? Man ir palicis maz gabaliņš.

Zēns lepni izstiepa zaru uz kura bija uzlikts baltmaizes gabals. Tas nedaudz dūmoja un tā malas bija nedaudz apdegušas.

– Kā tevi sauc? Un kā tu šeit nokļuvi?

– Mani sauc Semjons. Mani padzina no mājām, mana māte un patēvs. Viņi nemitīgi strīdas, es nevēlos dzīvot ar viņiem, tāpēc aizgāju prom.

– Es baidos, ka tevi jau viss ciems meklē, tava māte noteikti tevi meklē?

LASI VĒL: Skolotājas stāsts: “Man ir 23 gadi. Manam vecākajam skolēnam ir 16. Es no viņa baidos. Es baidos no viņiem visiem”

– Viņi nemeklē, viss kā parasti, ne jau pirmo reize esmu aizgājis no mājām. Ir bijis arī tā, ka nedēļām ilgi neesmu bijis mājās, bet visiem tāpat vienalga, viņi to pat nepamanīja. Mājās atgriezos tikai tad, kad ļoti gribējās ēst, bet viņi pat nepriecājās, ka esmu atgriezies.

Izrādījās, ka puisis nemaz nav no mūsu ciema. Parasts un banāls, bet ļoti skumjš stāsts. Māte ir bezdarbniece, patēvi mainās kā cimdi – cits par citu labāks, mājā reti bija kas ēdams, tā vietā mājās bija daudz alkohola un kautiņu.

Mana sirds sažņaudzās pēc tik skumja stāsta, kā lai viņam palīdz, esmu jau diez gan veca, nevarēšu mazo zēnu adoptēt. Puisim, protams, atļāvu palikt mājās, pabaroju viņu, bet visu nakti nevarēju aizmigt, jo galvā raisījās dažādas domas. No rīta es atcerējos par kādu senu paziņu, šķiet, ka viņas darbs bija saistīts ar administrāciju un nolēmu viņai piezvanīt, ja arī nevarēs palīdz, vismaz ieteiks, kur vērsties. Ļuba Petrovna mani pārliecināja, ka manā situācijā var palīdzēt, apsolīja, ka viņa pārņems kontroli. Protams, man nācās staigāt apkārt, lai sakārtotu dažādus dokumentus, bet pēc pāris nedēļām es kļuvu par likumīgo Semjona aizbildi. Viņš neticēja tādai laimei, bet māte, starp citu, pat necentās atgūt dēlu.

Tā arī mēs tagad dzīvojam, kā mazdēls un vecmāmiņa, ziemā dzīvojam dzīvoklī, bet pārējo laiku vasarnīcā. Drīz Semjons uzsāks skolas gaitas. Es esmu pārliecināta, ka viņš ļoti labi mācīsies, jo viņš jau raksta, lasa, ļoti labi skaita un pat zīmē! Viņš ļoti skaisti zīmē! Īsts mākslinieks.