Anna apprecējās 28 gadu vecumā – ne aiz mīlestības. Domāja, piecietīs – gan jau iemīlēs. Reizēm bija labi, reizēm gadījās tā, ka gribējās raudāt. Rezultātā Anna nolēma aprakt savu sapni par lielo mīlu kaut kur dziļi-dziļi, un vairs pie tā neatgriezties. Kā ir, tā ir.
Viņi šķīrās trīs reizes, pēc tam atkal sagāja kopā – bērnu dēļ, viņiem aug divas meitiņas. No malas viņi likās esam paraugpāris – bet reizēm pat nespēja skatīties viens uz otru.
Anna visu laiku domāja – dzīvojam taču kopā, nu kur ir īstās jūtas? Jautāja par to savam vīram Andrim. Bet tas atbild – nu kas tev trūkst, mājās viss ir, strādāju no rīta līdz vakaram, nodrošinu, nedzeru, apkārt nestaigāju?
Bet pati Anna nezināja, kas viņai bija vajadzīgs – bet viņu arvien biežāk mierā nelika doma par to, ka laulības viņiem abiem ir bijusi kļūda. Bet iesniegt šķiršanos nespēja. Un arī nebija jau īsti, pie kā piekasīties.
Ja nu vienīgi strīdi un skandāli, kurus lielākoties uzsāka viņa pati. No tā cieta bērni.
Nezinot, ko darīt, Anna slepus gāja pie zīlniecēm un astrologiem – dziļi sirdī vēlējās, lai kāds no viņiem pateiktu – ej prom no vīra. Bet visi, kā viens, teica – tavs vīrs ir tavs liktenis.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu