Bet šis liktenis karājās uz Annas sirds kā smaga nasta, un viņa nespēja saprast, kā to noņemt.
Kļuva nedaudz vieglāk tad, kad mazākā meitiņa sāka iet bērnudārzā, bet pati Anna gāja strādāt. Bet ne uz ilgu laiku. Pēc kārtējā strīda viņi atkal nolēma padzīvot atsevišķi.
Kaislības pieklusa, neatkarība ātri nogurdināja. Nācās daudz strādāt, bērniem nepietika ne laika, ne spēka. Bet pats galvenais, laimes sajūtu jaunā dzīve tā arī neatnesa.
Meitenes domāja, ka tētis pārcēlies uz laiku, mazā pastāvīgi rīkoja histērijas, kad viņš atnāca brīvdienās, un pēc tam nez kāpēc gāja prom.
Annai pastāvīgi nācās viņām kaut ko skaidrot. Bet, kā lai pasaka 4 un 8 gadus veciem bērniem, ka viņu lieliskais tētis ar viņiem kopā nedzīvos?
Pēc pāris mēnešiem viņa bija pārgurusi. Bet reiz tuneļa galā paspīdēja gaismas stariņš. Annas kolēģis, kurš jau sen izrādīja savas simpātijas pret viņu, ielūdza Annu pie sevis uz dzimšanas dienu. Anna ar prieku pieņēma viņa uzaicinājumu.
Bija jautri un skaļi. Bet, kad visi paklīda, kolēģis ļoti uzstājīgi palūdza Annai palikt pie viņa pa nakti.
Tik tikko nepakļaujoties acumirkļa iespaidam, viņa atjēdzās un ar grūtībām izrāvās, gandrīz vai skriešus skrēja uz māju.
Apstājusies pie kāpņutelpas, viņa piezvanīja vīram – neskatoties uz to, ka pulkstenis bija jau viens naktī. “Tu vari tagad atbraukt?” – viņa palūdza.
Andris atbrauca. Bet viņa jau no sliekšņa apķēra viņu un teica: “Lai kas mums arī nenotiktu – nekad vairs nebrauc projām”. Viņš viņai neko nejautāja – jau tā bija redzams, ka sieva kļuvusi citādāka.
Bet Annai vārda tieša nozīmē – gluži kā brilles nokrita no acīm. Tikai tagad, mīļotā cilvēka apskāvienos, viņa saprata – viņa ir laimīga! Lai to saprastu, bija nepieciešams pailgs laiks – gandrīz 10 kopdzīves gadi.
Bet viņiem ir tik daudz kas priekšā. Ak Dievs, Anna domāja, cik gan ļoti es mīlu šo cilvēku…savu vīru…