Vai cilvēki mūsu tuvākajā vidē ir nejauši, vai tomēr viņiem bija jāparādās neizbēgami? Kas viņi mums ir – skolotāji, domubiedri, dvēseles radinieki, ceļabiedri vai kas cits? Uz šiem un citiem jautājumiem, ar portāla veselam.lv starpniecību, par dzīvē sastaptajiem ļaudīm atbild dziednieks Oskars Peipiņš.
Nejaušību nav
“Nekas nenotiek nejauši, viss ir likumsakarīgi. Ir cēloņi, un ir sekas,” uzsver dziednieks. “Tie cilvēki, kas atnāk pie mums, un situācijas, kurās nokļūstam, ir mūsu skolotāji. Ikviens pats izvēlas, vai sekot skolotājam, kas māca, ka tā darīt ir pareizi, vai iet kopā ar to, kas mudina uz aplamībām. Tā ir cilvēka brīva izvēle, un šo izvēli viņš izdara, balstoties uz savu apziņas attīstības pakāpi un atbildības izjūtas līmeni.”
“Protams, tā nav nolemtība. Bet ir situācijas, kad iespēju izvairīties no satikšanās vai notikuma nemaz nav. Šajā sakarībā minēšu Zolitūdē notikušo veikala Maxima sabrukšanas traģēdiju. Veikalā nokļuva tie, kuriem pat nebija izvēles tur nenokļūt. Tie, kam nevajadzēja tur būt, tur nenonāca, varbūt pat ļoti to vēloties. Esmu saņēmis informāciju par šo gadījumu no vairākiem cilvēkiem. Piemēram, kāda mana laba paziņa, kas bija radusi konkrētā laikā – ap sešiem vakarā – iet uz šo Maximu, dienā, kad ēka sabruka, turp devās jau ap diviem dienā. Kāds spēks viņu it kā piecēlis kājās un licis iet iepirkties. Mājās pārnesusi pilnas somas produktu, kas viņai neesot raksturīgi. Kad vakarā uzzinājusi, kas noticis, sapratusi – jāiet baznīcā nolikt svecīti pateicībā par to, ka nebija traģēdijas vietā baismīgajā brīdī. Teicu, lai aiziet un nolasa misi par savu sargeņģeli, lai pateicas viņam, ka devis zīmi!”
Lasi arī: 10 slimības un kaites, kuras iespējams izārstēt ar mīlēšanos
Oskars Peipiņš izstāsta vēl vienu gadījumu saistībā ar kādu nelaimes gadījumu. Pie viņa esot ieradusies sieviete, kurai gājis bojā brālis. Vaicājusi, kāpēc Dievs bijis tik netaisnīgs pret tuvinieku, gados jaunu vīrieti, atņemot viņam iespēju un prieku izaudzināt dēlu, kurš ģimenē ilgi gaidīts – gandrīz sešus gadus. Kad sieviete dziedniekam parādījusi brāļa fotogrāfiju, tas iesaucies: “Viņš izskatās tik nelaimīgs!”
“Izrādījās, ka vīrietis tiešām tā juties. Bieži rādījis žestu, ka viņam viss ir līdz kaklam, viss apnicis. Jā, viņš saņēma bērniņu, bet nebija pateicīgs Radītājam. Patiesībā viņam nebija nekāda prieka no dzīves. Ar šādu attieksmi viņš jau sen zāģēja zaru, uz kura pats sēdēja. Tā nu arī ar viņu notika nelaime, un viņam nebija nekādu iespēju no tās izvairīties.
To noklausījusies, bojāgājušā vīrieša māsa sāka raudāt un atzina: “Jā, laikam jums ir taisnība.” Es teicu: “Neizvirziet pretenzijas pret likteni, pret Radītāju. Ja dzīvē kaut kas notiek citā secībā, nekā jūs gribat, tad veidojiet tādu scenāriju, tādus apstākļus, lai jūs būtu pateicīgi par jebkādu iespēju laimīgi tikt cauri arī pārbaudījumiem. Radītājs nesoda, bet mīlot norūda un izglīto.”
Dziednieks uzsver – ja mums ar kādu cilvēku ir nolemts satikties, varam pat izbraukt dažādos virzienos, bet vienalga satiksimies. Ja mācību stunda nav apgūta, tā atgriežas. Savukārt tiem, kam nav paredzēts ienākt mūsu dzīvē, varam plecu pie pleca paiet garām uz ielas un nepamanīt. “Ikvienam mūsu dzīvē ienākušajam ir sava misija. Un katra tikšanās konkrētajā laikā un vietā ir paša nopelnīta. To nosaka karmas trauka daudzums jeb nedarbu summa, kas sastrādāti.”
Mācīt vai provocēt?
Bet, ja kāds, piemēram, ir ļoti egoistisks, vai viņam tiek sūtīti cilvēki, kas viņam šo īpašību slāpē? “Var teikt, ka cilvēks pievelk sev līdzīgo vai – kā domāsi, tā dzīvosi. Paskaties, kādi cilvēki tev ir apkārt, un tu ieraudzīsi sevi pašu. Tās visas ir tavu domu sekas, kas pēc tam realizējas dzīvē.”
Vai tad nav tā, ka cilvēki mums tiek sūtīti, lai mēs labotos, augtu, nevis lai mūs provocētu?
“Gan tā, gan tā. Tā ir katra paša izvēle, vai iet ciešanu vai iespēju ceļu,” skaidro dziednieks. “Es izvēlos iespēju ceļu un piedāvāju nodarboties ar sociālo aikido, kad pretinieka vai stresa enerģiju mēģina transformēt par labu enerģiju. Piemēram, darbavietā boss paceļ balsi un darbinieku nepamatoti kritizē vai skolotājs regulāri kliedz uz skolēniem, tāpēc dažs sāk raustīt valodu vai čurāt gultā (pie manis ir nākuši ar šādām problēmām). Nāk un saka – skolotājs mani publiski nosauca par debilu. Iedomājieties, kādu traumu rada bērnam! Šādos gadījumos es iesaku sevi domās aizsargāt, izveidojot mentālo, astrālo un ēterisko filtru, kurā piedalās domas un emocijas, kā arī tiek piesaistīts sargeņģelis un kosmoss. Šie filtri mūs aizsargā no nepelnītiem uzbrukumiem, taču tos vajag regulāri aktivizēt. Parunāt, sakārtot domāšanu, emocijas. Brīdī, kad kāds dara pāri, šie aizsardzības filtri jāaktivizē, dodot uzdevumu, ka jālaiž cauri tikai vērtīgā informācija, kas uzlabo un stiprina Gara, Dvēseles un Miesas veselību, bet destruktīvā informācija jāpārvērš labvēlīgā enerģijā. Piemēram, kāds uz mani kliedz, bet es iedomājos, ka šajā brīdī man uzlabojas redze. Ar katru nākamo pret mani vērsto vārdu, kad tieku nepamatoti kritizēts, saku sev, ka sāku labāk redzēt, un piebilstu, ka analoģiski rīkošos arī nākamreiz, kad uz mani sakliegs.
Ja tiek iedarbināti šādi aizsardzības filtri, boss pārstās nepamatoti kliegt uz mani, jo organisms uzbrukumu spēj pārvērst citā formā, citā kvalitātē.
Tiesvedībā ir tāds termins – nevainīgais vienmēr saglabā mieru, bet uztraucas tas, kurš ir vainīgs. Ja neizturies un nejūties kā upuris un vainīgais, tad esi uz cita viļņa nekā boss, vairs viņu nepievelc un nebaro ar savu enerģiju. Piekopjot šo tehniku, cilvēkam…
Ar pilnu rakstu vari iepazīties portālā vesselam.la.lv spiežot ŠEIT