Meitene zaudēja māti, un tad pēc kāda laika tēvs atved mājās pamāti ar bērniem, kura izdzina meiteni uz ielas

Es jau sen dzīvoju viena, tā sanāca, un man ir labs darbs un labi ienākumi.

Es sakrāju naudu un nopirku sev lielu dzīvokli. Es domāju tā: “nopirkšu vienistabas, tad apprecēšos, dzims bērni, un ko tad — mēs tā arī visi kopā dzīvosim vienistabas dzīvoklī?

Labi, ka mans priekšnieks, pareizāk teikt priekšniece, kad mēs ar viņu runājām par mājokli, šo ideju man ieteica.

Viņas paziņu ģimene aizbrauca dzīvot uz ārzemēm, un viņi pārdeva dzīvokli ar visu iedzīvi. Tā nu es paņēmu čemodānu ar mantām un pārcēlos uz šo dzīvokli.

Dzīvoklis bija liels, liels balkons un plaša nosiltināta lodžija. Ejot no darba, es katru dienu satiku meiteni ar zaļām acīm, viņa bija skaistule, es iepazinos ar meiteni, viņu sauca Marina.

Es redzēju, ka bērns slikti ģērbies, vienmēr izsalcis un es viņai bieži iedevu ko ēdamu. Bet reiz es viņu iztaujāju par vecākiem.

Viņa pastāstīja, ka viņai bijusi ģimene — mamma, tētis un viņa, bet mammas vairs nav, un tēvs drīz apprecējās un atveda uz mājām pamāti. Pamātei bija savi bērni, viņa tos mīlēja un lutināja, bet marinai tikā tas, ko viņi nebija apēduši.

Man bija tik ļoti žēl šo meiteni ka pat nevaru izteikt vārdos.

Šajā laikā es satiku Mišu, viņiem ir ģimenes bizness, savas mini ceptuves, un viņiem veicās ļoti labi.

Miša ir no daudzbērnu ģimenes, kad viņš mani iepazīstināja ar savu ģimeni, tad man bija sajūta, ka es viņus pazīstu jau ļoti sen.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu