Mums darbā bija ceturkšņa beigas, es vēlu atgriezos no darba un kādu laiku nebiju redzējusi Marinu. Bet reiz es agrāk izgāju no darba, un pie mājas durvīm mani gaidīja Marina.
Ārā bija diezgan auksti, bet viņa bija ģērbusies ļoti pieticīgi, jaciņa bija ļoti plāna. Kad piegāju pie viņas, tad meitene prasīja vai var pie manis ciemos un pajautāja, vai drīkstot pārnakšņot pie manis mājās.
Es paņēmu viņu pie sevis mājās, ieliku siltā vannā, lai viņa sasildītos, pabaroju, un viņa aizmiga.
Kad Marina bija aizmigusi, es piezvanīju Mišam un izstāstīju par Marinu. Viņš atbrauca pie manis ar savu mammu un lūdza mani kļūt par viņa sievu, es piekritu.
Mēs sarakstījāmies, kāzas nolēmām nesvinēt, un nekavējoties sākām vākt dokumentus Marinas adoptēšanai. Izrādījās, ka meitenes tēva arī vairs nav, tā kā viņa bija apaļa bārene.
Pēc trim mēnešiem mums ar Mišu jau bija meita, un mēs bijām ļoti laimīgi.
Bet pēc gada mums piedzima dēls Artjoms. Marina baidījās, ka mēs pret viņu sāksim slikti izturēties, kad viņa redzēja, ka ar bērna piedzimšanu nav mainījusies attieksme pret viņu, viņa nomierinājās.
Laiks ritēja, bērni izauguši, Marina tagad ir onkologijas ārsts, bet dēls Artjoms vēl studē medicīnas institūtā.
Mēs esam laimīga ģimene. Marina zina, ka mes neesam viņas īstie vecāki, bet viņa nekad par to nerunā.
Bet te viņa atnāk, atved savu jauno draugu un paziņo, ka viņš viņu bildināja, un mūsu meita atbildēja, ka piekrīt.
Es zināju, ka reiz pienāks laiks, un mūsu meita apprecēsies, aizies no mums, bet nedomāju, ka tas notiks tik ātri.
Nu, cik nu ātri — kad mēs viņu paņēmām pie sevis, tad viņai bija 4 gadi, bet tagad viņai jau 28. Es pat nepamanīju, ka pagājis tas laiks. Man joprojām šķiet, ka viņa vēl maziņa.
Es ļoti priecājos par savu meitu. Viņa ir laimīga, tātad, laimīgi esam arī mēs.
[…] LASI VĒL: Meitene zaudēja māti, un tad pēc kāda laika tēvs atved mājās pamāti ar bērniem, kura izdzin… […]