Pirms kāda laika piedzīvoju šo: daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā pārvietojās māmiņa ar zīdaiņu ratiņiem. Viņai garām paskrien jauns vīrietis – apmēram 30 gadus vecs. Viņa vīrietim uzsauc:
-“Jaunais cilvēk!”
Vīrietis pagriezās atpakaļ:
-“Sieviete! Jūsu bērns ir jūsu problēma! Pati nesiet lejā savus ratiņus vai arī sauciet palīgā vīru. Manos pienākumos neietilpst jūru ratu staipīšana šurpu – turpu. Pašas uzrāpjas līdz piektajam stāvam un tik gaida, kad kāds nonesīs lejā.”
Vīrietis šo visu pasniedza ar tādu dramatismu. Tad viņš aizgāja. Es, protams, piegāju viņai klāt un piedāvāju palīdzību, uz ko viņa atbildēja:
– “Nevajag!”
Viņa pavisam viegli un aši nonesa ratiņus un pēc tam mierīgā balsī man pateica:
-“Es vispār gribēju vīrietim pateikt, ka viņam izkrita maks… Bet, nu vai ziniet ko – lai tas tur arī stāv!”
Es arī nevarēju viņai nepiekrist.
Avots: zacep.com