Ja jūs no dabas esiet labs cilvēks, tad droši vien ziniet zelta likumu : “Nedari labu – nesaņemsi ļaunu.” Diemžēl šis likums darbojas praktiski vienmēr, taču kāpēc tā notiek?
Ja šis jautājums kaut reizi ir iemājojis jūsu galvā, tad iesaku izlasīt šo stāstu. Tajā jūs atradīsiet atbildi, un, galvenais, sapratīsiet, kā sadzīvot ar pasaules netaisnību.
Vienreiz pie veca zintnieka durvīm pieklauvēja jauna svešiniece. Asarām acīs viņa izstāstīja savu stāstu.
-Es nezinu, kā man dzīvot tālāk… – drebošā balsī viņa izdvesa. – Visu dzīvi es izturējos pret cilvēkiem tā, kā gribētu, lai viņi izturētos pret mani, biju sirsnīga un atklāju viņiem dvēseli…Iespēju robežās es centos visiem darīt labu, negaidot neko pretī, palīdzēju kā varēju. Es tiešām to visu darīju nesavtīgi, bet atpakaļ saņēmu ļaunumu un izsmieklu. Mans aizvainojums sāp un es vienkārši esmu nogurusi…Es lūdzu, pasakiet, kā man dzīvot?
Gurdais pacietīgi uzklausīja un tad deva meitenei padomu:
-Izģērbies kaila un ej pastaigāties pilsētas ielās, – mierīgi atbildēja vecais.
-Piedodiet, taču es tik zemu vēl neesmu kritusi…. Jūs laikam esiet prātu zaudējis, vai jokojat! Ja es ko tādu izdarīšu, tad nezinu, ka sagaidīt no garāmgājējiem… Skaties, kāds vēl izņirgāsies par mani vai laupīs godu….
LASI VĒL: 14 paņēmieni būt par pašu sliktāko sievu pasaulē ( pašai to neapzinoties)
Gudrais pēkšņi piecēlās, attaisīja durvis un uzlika uz galda spoguli.
-Tu kaunies iziet uz ielas plika, taču nez kāpēc tev nemaz nav kauns iet pa pasauli ar atkailinātu dvēseli, atvērtu vaļā k ā šīs durvis, līdz galam. Tu ielaid tajā visus, kam nav slinkums. Tava dvēsele ir spogulis, tieši tāpēc mēs visi redzam paši sevi citos cilvēkos. Viņu dvēseles ir pilnas ļaunuma un netikumu – tieši tādu kroplīgu ainu viņi arī redz, kad ielūkojas tavā tīrajā dvēselē. Viņiem nepietiek drosmes un spēka, lai atzītu, ka tu esi labāka par viņiem un pašiem mainīties. Diemžēl to spēj tikai no tiesas stipri ļaudis….
-Ko tad man darīt? Kā es varu izmainīt šo situāciju, ja būtībā no manis nekas nav atkarīgs? – jautāja skaistule.
-Nāc man līdzi, es tev kaut ko parādīšu… paskaties – šis ir mans dārzs. Nu jau daudzus gadus es laistu šos neticami skaistos ziedus un rūpējos par tiem. Godīgi atzīšos, es ne reizes neesmu redzējis, kā atveras šo ziedu pumpuri. Viss, ko man izdevies baudīt – šie skaistie izplaukušie ziedi, kas vilina ar savu skaistumu un smaržīgo aromātu.
Bērns, mācies no dabas. Paskaties uz šiem brīnišķīgajiem ziediem un dari, kā tie– atver savu sirdi cilvēkiem uzmanīgi, lai neviens to pat neievērotu. Atver dvēseli labiem cilvēkiem. Ej projām no tiem, kas rauj nost tavas lapiņas, met zemē un mīda kājām. Šīs nezāles līdz tevīm vēl nav izaugušas, tāpēc tu viņiem nevari palīdzēt. Tevī viņi redzēs tikai savu kroplīgo atspulgu.
Avots: cluber.com.ua