– Ko jūs runājat, — Juļa, tagad saka — mums viss ir kārtībā. Vīra mamma nāk pie mums, normāli komunicē ar mani. Spēlē viņas ar mazmeitu, pastaigājas ar viņu.
– Tātad pareizs bija sakāmvārds par mīlestību un attālumu? — jautāju.
– Un vēl kāda taisnība, — smejas Juļa, — tikai jau pēc pāris mēnešiem vīramāte bija mani atkodusi. Viņa man atkal sāka teikt par kaimiņienes vedeklu, un es viņai par Ļenas brīnešķīgo vīramāti Olgu Ivanovnu. Apklusa, aizdomājās. Tad vēl tā notika vairākas reizes. Tad mana māte viņai atklājusi, ka Ļenas vīramāte nedzīvo ar viņu.
-Kāpēc tad tu man par viņu stāsti, — pajautāja Jūlijas vīramāte — gribi norādīt uz manām kļūdām, tā sakot atriebties?
Bet pēc tam viņa Jūlijai, grūst acīs citu cilvēku talantus un prasmes pārstāja.
Bet vīrabrālis ar sievasmāti sadzīvot nevarēja, — turpina Juļa, — kad mēs pārcēlāmies uz savu dzīvokli, viņš ar sievu ieņēma mūsu vietu, pie vīramātes zem spārniņa.
– Un? — nepacietīgi jautāju, — kā viņiem iet tagad?
– Bet tagad visos grēkos ir vainīga vīrabrāļa sieva, — saka Juļa, — nāk pie mums vīramāte, un dzied slavas dziesmas, kāda es biju brīnišķīga, saimnieciska un pieklājīga. Es tikai varu saprast savu vīrabrāļa sievu un ieteikt viņai ātrāk aizbraukt un dzīvot atsevišķi.
Domāju, ka tad viss nokārtosies. Jo Jūlijai taču viss izdevās.
Bet nav izslēgts arī tāds variants, ka miesīga meita dzīvotu pie mātes viņas mājā, arī pār viņas galvu birti apvainojumi. Tātad secinājums – jo lielāks attālums, jo stiprāka mīlestība.
avots: misstits.co