Pa garu, mežonīgu, nogurdinošu ceļu gāja cilvēks ar suni. Viņš gāja, gāja, tad nogura, arī suns nogura. Pēkšņi viņa priekšā parādījās oāze! Skaisti vārti, aiz žoga – mūzika, ziedi, čalojoši strauti, vārdu sakot, relaksācija.
-Kas tas ir? – ceļotājs jautāja vārtu sargam.
-Šī ir paradīze, tu esi miris, un tagad tu vari ienākt un atpūsties, tā pa īstam.
-Vai tur ir ūdens?
-Cik vien vēlies: tīras strūklakas, vēsi baseini.
-Vai man iedos kaut ko paēst?
-Visu, ko vēlēsies.
-Bet man līdzi ir suns.
-Atvainojiet, kungs, bet ar suņiem nedrīkst. Viņu nāksies atstāt šeit.
Ceļotājs aizgāja garām. Pēc kāda laika ceļš viņu veda līdz fermai. Pie vārtiem atkal sēdēja vārtu sargs.
– Es vēlos padzerties, – jautāja ceļotājs.
– Nāc iekšā, pagalmā ir aka.
– Un mans suns?
– Netālu no akas ieraudzīsi dzeramo trauku.
– Un paēst?
– Es varu tevi uzcienāt ar vakariņām.
– Un suns?
– Iedošu kaulu.
– Kas šī ir par vietu?
– Šī ir paradīze.
– Kā tā? Netālu esošās pils vārtu sargs man teica, ka tur ir paradīze.
LASI VĒL: Neticami, bet pierādīts, ka intīmās dzīves kvalitāte sievietēm, kļūstot vecākām, tikai palielinās
– Viņš melo. Tur ir elle.
– Kā jūs to varat paciest paradīzē?
– Tas mums ir ļoti noderīgi. Līdz paradīzei nonāk tikai tie, kas nepamet savus draugus.