Šo meiteni gaidībās es ievēroju stacijā jau piektdien, kad braucu ar piepilsētas elektrisko vilcienu uz vasarnīcu. Viņa bezmērķīgi skatījās pa logu, sēžot uzgaidāmajā telpā. Nelielā soma blakus liecināja par to, ka viņa nebrauc nekur tālu un ne uz ilgu laiku.
Kad svētdienas vakarā es atgriezos, atkal ieraudzīju šo meiteni gandrīz tajā pašā vietā. Viņas seja bija izmocīta, acis pilnas asaru, tās pašas drēbes un aizvien tā pati soma…. Man tas šķita aizdomīgi, tāpēc es apsēdos blakus un uzsāku sarunu.
-Jūs gan atvainojiet par ziņkārību, meitenīt, bet es redzēju jūs šeit jau piektdien… Jūs kādu gaidāt, vai kas atgadījies?
Meitene nolaida acis, varēja redzēt – viņa tikko valda asaras.
-Nevienu es negaidu… Atgadījās… Mans civilvīrs mani izdzina….Es stacijā esmu jau trešo diennakti un man nav kur iet…
-Ak mans Dievs, kā gan tā! Kā jūs sauc?
-Zane… var uz “tu”…
-Tu droši vien esi izsalkusi Zanīt?
-Nē, man ir nedaudz naudas, pērku kafejnīcā pīrādziņus.
-Braucam pie manis, izgulēsies, paēdīsi ko siltu…. Un tad kaut ko izdomāsim…
-Kaut kā neērti…
-Iesim, iesim…
Es izsaucu taksi un mēs ar Zani braucām pie manis uz māju. Es dzīvoju viena, sen esmu kļuvusi atraitne, bet bērni kur nu kurš. Dzīvoklis man liels, var arī dot pajumti šai nabadzītei. Pabaroju es Zani, noliku gulēt. Visas sarunas atlikām uz rītu.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu