Nākamajā rītā pie brokastīm, Zane man izstāstīja savas dzīves stāstu. Viņai bija divdesmit gadi. Uz pilsētu viņa atbraukusi no kaimiņu ciema, kur dzīvojusi ar to savu civilvīru. Vecāku viņai sen kā nav, bet tante, kura viņu audzinājusi, arī nesen nomirusi. Tantes bērni pārdevuši māju, kurā viņa dzīvojusi. Vīrs izrādījies dzērājs. Kad Zane palikusi stāvoklī, viņš vispār esot “nojūdzies”, sācis ārdīties, palaist rokas un tad nu arī izdzinis pavisam…
Zane dažas dienas pārnakšņoja pie kaimiņiem, domāja, pārdomās, bet viņš atpakaļ nelaida neparko. “Labi” ļaudis pastāstīja, ka šim ar citu sen esot “romāns”, kopš tā laika, kad viņa palikusi stāvoklī. Likties kur nebijis, tāpēc Zane nolēmusi braukt uz pilsētu. Atbraukt tad atbrauca, bet ko darīt tālāk neizdomāja.
Bet termiņš viņai jau bija liels, pēc trim vai četrām nedēļām dzemdēt. Nu, un ko lai dara? Atstāju pie sevis, apprasījos pie paziņām, atnesa mums gultiņu, ratiņus un dažādu izmēru bērnu drēbītes.
-Pasaulē daudz labu cilvēku, Zanīt, tiksim galā!
-Paldies, Lidijastant, nezinu, ko es bez Jums darītu…
Piedzima Zanei meitiņa, apaļa tāda, smukiņa. Nosaucām mēs viņu par Alisi, nu ļoti Zanei šis vārdiņš patika. Krūts barošana Zanei nesanāca, tāpēc nolēmām, es sēdēšu ar mazo, kamēr Zane ies darbā.
-Kur gan mani ņems bez darba pieredzes? Es taču pēc izglītības esmu grāmatvede, tikai strādājusi neesmu ne dienu specialitātē…
-Nepārdzīvo, Zanīt, es neesmu pēdējais cilvēks rūpnīcā, gan tevi iekārtošu.
Zani pieņēma ekonomistu nodaļā kā jaunāko speciālistu. Protams, es baidījos, ka viņa netiks galā, taču viss izvērtās pavisam otrādāk. Meitene izrādījās ļoti gudra un ātri mācījās. Pēc pusgada manu Zani pat paaugstināja un man izteica pateicību par tādu darbinieku.
Tā mēs dzīvojām ar šo meiteni kā tuvas radinieces. Alise auga, mani sauca par vecmāmiņu, dārziņā sāka iet, kad viņai divi gadiņi palika. Un tad Zane mani pārsteidza ar jaunumiem.
– Lidijastant, nezinu, ko lai dara… Mūsu nodaļas vadītājs man sen kā pievērš uzmanību, bet te vispār – atzinās mīlestībā un piedāvāja ar viņu apprecēties…
-Bet tev, Zane, viņš patīk?
-Patīk, bet es baidos atkal apdedzināties…
-Bet tu nebaidies, tu tagad neesi viena šai pasaulē, tev esmu es…
Zane apskāva mani un sāka raudāt. Divus mēnešus vēlāk bija kāzas, atdevu es savas meitenes drošās rokās – es jau zināju, ka Konstantīns, kaut arī jauns, ir audzināts un pieklājīgs.
Pateicībā par šiem diviem gadiem, Zane mani nekad neaizmirst: katru dienu zvana, apjautājas par manu veselību, svētkos vienmēr labas dāvanas dāvina, kopā ar Alisīti pie manis bieži brauc. Tā es savās vecumdienās tiku pie meitiņas – mīļās un gādīgās Zanes. Cilvēki, nebaidieties darīt labas lietas!
avots: bubleek.com