Dziļš un emocionāls raksts – atgādinājums visiem vecākiem no blogeres un psiholoģes Olgas Valajevas par to, ka dāvājot bērnam mīlestību, nevajag aizmirst sevi, citādi šī nespēja mīlēt sevi var pāriet arī uz bērniem un izraisīt daudzus kompleksus no vecāku pārmērīgi augstajām prasībām.
Es jūs lūdzu, nedzīvojiet bērnu dēļ! Viņiem to nemaz nevajag, un tas viņiem kaitē…
Cik gan daudz izpostītu likteņu, salauztu siržu, apvainojumu un nesaprašanās! Es redzu sievietes, kas ir atteikušās no savas dzīves bērnu dēļ. Un tad es redzu tos bērnus, kuru dēļ viņas ir atteikušas no visa. Un tas ir bēdīgs skats.
Mamma uzaudzināja Vaņu viena. Tā arī neapprecējās, visu tikai dēlam. Nopirka viņam dzīvokli, maksāja par universitāti. Viņš kļuva par brīnišķīgu, veiksmīgu vīrieti, tikai nu viņam jau ir piecdesmit. Viņš nekad nav bijis precējies, viņam nav bērnu. Visu dzīvi viņš mēģināja atdot mammai neatmaksājamo parādu. Nesanāca.
Ksjušas tētis bērnu dēļ strādāja dienu un nakti. Viņam bija lieli plāni, īpaši, attiecībā uz meitu. Viņa bija apdāvināta. Un tēvs sapņoja, ka viņa kļūs ārste. Sakrāja meitai universitātei. Taču viņa atteicās. Viņa gribēja dzīvot savu dzīvi. Citādi. Gribēja kļūt par mākslinieci. Tad tēvs gribēja vest viņu pie prāta un piestādīja viņai rēķinu. Ierēķināja tajā visu – cik maksāja viņas apmācības skolā, cik pulciņi, apģērbs un ēšana. Viņš pieprasīja šo naudu atdot. Šeit gan lieki piebilst, ka Ksjuša savu tēvu vairāk nav redzējusi. No tās dienas ir pagājuši jau vairāk kā trīsdesmit gadu.
Mamma meitas Iras dēļ atteicās no savas personīgās dzīves. Pēc šķiršanās uz randiņiem negāja, baidījā meitu traumēt. Meita ir izaugusi un nevar atstāt mammu. Nevar iet uz randiņiem. Viņa nevar pat pieļaut domu, ka pametīs mammu un kārtos savu dzīvi. Irai jau ir četrdesmit. Viņa ne reizi nav precējusies un viņai nav bērnu.