Igora un Žeņas vecāki bija ļoti, ļoti labi. Viņi bērnu labā darīja visu, ko varēja un pat to, ko nevarēja. Ģimene vienmēr likās draudzīga, ģimenes svētki, atvaļinājumi. Tikai visā šajā vecāku būšanā viņi pazaudēja laulību. Viņus vairs nekas nevienoja. Viņi nodzīvoja kopā kā mamma un tētis trīsdesmit gadus. Un tad, kad bērni aizgāja, vienkārši izšķīrās. Žeņa joprojām nevar atgūties no šī lielā apmāna. Viņai jau ir trīsdesmit septiņi, bet precēties viņa negrib. Viņa baidās, ka atkārtosies tas pats skumjais stāsts, jo mamma pēc šķiršanās ļoti ātri izdzisa.
Goša ir vēlais bērns. Viņam tika daudz tērēts, viņš tika lolots un aprūpēts, pat pārāk. Patiesībā, viņa mammai vienkārši vairs nebija spēka gaidīt princi baltā zirgā un viņa nolēma dzemdēt bērniņu sev. Pēc tam viņa nolēma, ka caur Georgu viņa piepildīs visus savus dzīves sapņus. Viņa visādi centās padarīt viņu par brīnumbērnu. Viņš mācījās vairākas valodas, apmeklēja vairākus pulciņus, spēlēja arfu…. Mamma ar viņu lepojās, un vienmēr lūdza , lai viņš viesiem kaut ko nospēlē. Arfa – tas taču ir tik eksotiski! Gošam jau ir ap četrdesmit. Viņš ir šķīries. Viņa bērnus audzina cits vīrietis. Un Goša neiebilst. Viņš joprojām nezina, ko grib viņš pats. Viņš nekļuva brīnumbērns. Viņš neizturēja un salūza. Tagad viņš vienkārši dzer. Pirms darba, darbā un pēc darba. Mamma to vairs neredz.
Vai mazums tādu stāstu un vai daudz starp tiem ir jautru un priecīgu? Ja bērns kļūst par vecāku dzīves jēgu, tas viņam ir ļoti smagi. It kā viņu iebāztu istabā, kurā kādu dienu beigsies gaiss. Sākumā tā dzīvot var, taču pakāpeniski sāk trūkt gaisa. Tādā mīlestībā un rūpēs var nosmakt.
Un nepietiek ar to, ka divdesmit vai cik nu tur gadus tu dzīvo tādā smacīgā tuksnesī, bieži vien tu vēl esi parādā. Tev atnes rēķinu, lai arī likās, ka esi atnācis tikai ciemos. Un ar prieku būtu palīdzējis saimniekiem – pats, pēc savas iniciatīvas. Taču, kad tev uz paplātes atnes rēķinu par šiem divdesmit gadiem, tad katra ieelpa iekšā dedzina….
Tālāk ir varianti. Bērns var atmaksāt šos rēķinus mūžīgi. Kā Ira un Vaņa – raksta sākumā, vai arī protestēt – sākt dzert, saraut visas saites kā Goša un Ksjuša…reti kurš spēj saprast un pieņemt tādu vecāku attieksmi. Pieņemt un saprast, neziedojot savu personīgo dzīvi un savas intereses.
Tāpēc, es jūs lūdzu, nedzīvojiet saviem bērniem! Atrodiet sev citu dzīves jēgu, citu jēgu mātišķumā un tēvišķumā. Lai mazās meitenītes un puikas, ienākot šajā pasaulē, nekļūtu par jūsu labdarīgās aprūpes ķīlniekiem un upuriem.
Lai bērni aug, kā Dievs lēmis. Cik dot un ko dot – tā arī gana. Kādam pašas no sevis atklāsies miljoniem sekcijas, atbilstošas spējām. Un bērns pats sagribēs to visu. Bet citam – tas neizkritīs, nesanāks. Tātad, arī nevajag.
Mīliet savu vīru. Bērni izaugs, bet viņš paliks jums līdzās. Jūs variet rādīt bērniem attiecību piemēru, lai viņiem gribētos ģimeni un bērnus. Bet varat atsist jebkuru vēlēšanos, ja būsiet pārņemta ar bērnu problēmām un ignorēsiet vīru.
Mīliet sevi. Neaizmirstiet par sevi skrējienā pēc bernu laimes. Neatsakieties no jaunas kleitas par labu jaunam robotam. Nemainiet savu kosmetologu pret privātskolotāju. Ja jūs pati par sevi neparūpēsieties, tad ko gan jūs varēsiet dot citiem? Kādu piemēru? Kādu mīlestību? No kurienes?
Meklējiet dzīves jēgu augstāk par materiālo pasauli. Šī dzīve kaut kad beigsies, pat ja patlaban negribās par to domāt. Garīgā pasaule, reliģija, lūgšanas, Svēto rakstu lasīšana… jūs variet smelties spēkus tur, tā vietā, lai vilktu visu no bērniem.
Nedzīvojiet bērnu dēļ, es lūdzu jūs. Kad es satieku tādus cilvēkus, man ir ļoti sāpīgi skatīties viņiem acīs. Es tajās atpazīstu arī sevi un savu sāpi. Es redzu tās mokas, salauztās sirdis, iztukšotās dvēseles. Viņu acīs – cauciens pec palīdzības. Sāpes, izmisums, vaina… viņi – kā visi bērni ļoti grib mīlēt savus vecākus. Taču, tad viņi vienkārši neizdzīvos….
Dodiet saviem bērniem iespēju dzīvot un elpot. Tad viņi varēs augt un attīstīties. Tā, kā viņiem ir nolēmis liktenis. Mūsu kā vecāku loma ir vienkārša – laicīgi aplaistīt, neliegt saules gaismu un pasargāt no kaitēkļiem. Bet tālāk bērns kā puķe jau pats tiks galā un izrādīs visu labāko, kas viņā ir ielikts no augšas.