Jācer, ka šī problēma skar tikai atsevišķus autobusu šoferus, kuriem ir uzticēts pārvadāt cilvēkus pa Latvijas lauku putekļainajiem un bedrainajiem ceļiem. Ziņo viens no lielākajiem Latvijas portāliem LA.lv.
Tā kā sevi pieskaitu ļaudīm ar diezgan garu pasažiera stāžu, man ir sakrājušies novērojumi par mikroklimatu, ko brauciena laikā veido tie, kas diezgan ierobežotā telpā kādu brīdi ir spiesti uzturēties kopā.
Ko, satiekoties autobusa pieturā, parasti dara pat pilnīgi sveši cilvēki? Protams, sasveicinās. Gadās arī tādi, kas ir drūmi un mēmi kā Lieldienu salas statujas. Es kāpju autobusā, kur torīt esmu vienīgā braucēja, un padodu šoferim labrītu. Nekādas atbildes. Palūdzu biļeti līdz savai pieturai, šoferis biļeti iedod, bet joprojām ir mēms. Pieturā kāpju laukā un saku paldies – atkal klusums.
Vajadzētu viņam novēlēt laimīgu ceļu, taču ir sajūta, ka viņš mani pasūtīs pie velna. Domāju – kas gan šim cilvēkam atgadījies? Jā, autobuss ir vecs, lauku ceļi šajā karstajā vasarā ir kā veļas dēļi, var sakost mēli.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu