Es pati ar savām acīm redzēju, kā brauciena laikā no vibrācijām atskrūvējas un nokrīt uz grīdas kases aparāts. Iespējams, šoferim ir bijusi pilnmēness nakts, no rīta no gultas izkāpis ar kreiso kāju, sastrīdējies ar sievu, nav paēdis brokastis. Tomēr, pateicoties tieši tādiem kā es, viņam provincē ir darbs, ko savu gadu, iespējams, arī nepietiekamas kvalifikācijas dēļ diezin vai viņš Rīgas autobusu parkā dabūtu.
Jāteic, manā pieredzē ir gadījumi, kad šoferis, izmetot pa trāpīgai piezīmei, apmainoties ar jokiem vai vienkārši vēlīgi ļaudīm uzsmaidot, braucienu padara sev un visiem patīkamu. Pirms daudziem gadiem man šad tad laimējās braukt uz Rīgu ar autobusu, kur pie stūres sēdēja īpašs vīrs. Tajās reizēs salonā skanēja joki un smiekli, un pasažieri Rīgas autoostā kāpa laukā, plati smaidīdami, jo bija labvēlīgā gaisotnē pavadījuši veselas trīs stundas. It kā jau nekā īpaša, tikai savstarpēja labvēlība, kas satuvina pilnīgi svešus cilvēkus un ir vajadzīga visiem, lai par mūsu galveno eksporta preci nekļūst neapmierinātība un drūmums. Nebūsim taču viens pret otru “cirvji”!
Lielākā daļa pārdevēju pircēju apkalpošanas kultūru tagad ir apguvusi, bet, vai pieņemot darbā šoferus, no pretendentiem tiek prasīts arī zināt komunicēšanas iemaņu minimumu, vai pret vietējo un starppilsētu maršrutu šoferiem šajā jautājumā un arī attiecībā uz baltu kreklu ir vienādas prasības? Šoferiem pasažieri nav jāizklaidē, vienīgi jāievēro elementāras pieklājības normas, kas mūs atšķir no citām dzīvām radībām.
