Aculieciniece Santa Vanaga dalījās ar savu rūgto pieredzi savā Facebook profilā. Tas patiešām ir ļoti skumji. Lūdzu izlasiet līdz galam šo ierakstu un iesakiet to izdarīt arī saviem draugiem. Sargi sevi, un Dievs Tevi sargās!
Labvakar! Aizvakar bijām Vecāķos, jūra kā uzsildīts piens, mazliet viļņi, vējš, ģimene. Te pēkšņi garām traucās ātrā palīdzība. Sāku lūgt Dievu, lai paspēj, lai atdzīvina, ja slīcis. Manējie tai laikā peldējās, kad iznāca, pievienojās lūgšanai. Pēc kādas pus stundas ātrie lēnām brauca atpakaļ. Zinu, ka tā “Tēvs mūsu” lūgšana, ko visi lūdzām tika pieņemta, man bija tāda klusa cerība, ka viss labi beidzās. Tomēr rīta ziņās paziņoja, ka 65tais šīs vasaras bojā gājušais uz ūdeņiem ir aizgājis mūžībā vakar Vecāķos. ;( Es nezinu vai tā bija tā neatliekamā palīdzība, kas aizveda tieši to, 65to. Zinu, ka man nav vienalga un tāpēc nolēmu uzrakstīt.
Dzirdot par šīm sērām, apstājos un sāku raudāt, un lamāties vienlaikus. Nu, kāpēc!? Kāpēc, es te cīnos par katru elpas vilcienu, lai izdzīvotu un uzvarētu vēzi, bet te cilvēki aizbrauc atpūsties un vairs neatgriežas! MURGS!!! UN pamazām tā lamājoties, atcerējos savu jaunībā piedzīvoto neprātu uz ūdeņiem. Un tas nebija viens gadījums! Un toreiz man tas likās tik pašsaprotami un normāli.
Biju maza, kādi 4 vai 5 gadiņi, jūra, Vaivari, ūdens silts kā piens, viļņi, baltas putas pa gaisu, tik augstu virs manis, bedre, un nevaru paelpot, taustos gar rievaino jūras dibenu, un nekādi nevaru ne pasaukt, ne piecelties, jo atkal viļņi velk pie zemes. Tajā laikā omīte ar opīti sargāja mantas un cepinājās tur pat it kā pavisam netālu. Vai viņi redzēja? Nē! Tā bija sekundes simtdaļas! Mani izvilka kaimiņ puika, kurš bija pāris gadus vecāks, kas pamanīja, jo cēla jūras krastā smilšu pili. Es ilgi klepoju, klepoju un šņaukājos. Tajā dienā jūru vairs redzēt negribēju, un vecvecāki bija iemiguši. Mantu sargāšanas absurds turpinās, bet man ir pieredze, un bērnus bez vecāku klātbūtnes jūrā nelaižu pat tikai saslapināties. Jūs smejaties? Es nē!!!
LASI VĒL: Vīrietis pastāsta atklāti visu ko domā par ceļiem Latvijā; Nevar nepiekrist
Vēl viena situācija. Mana pusmāsiņa 3gadi, un viņas mamma, es 15 gadi un vēl radiniece ar savu meitiņu 4 gadi. Visi ejam dīķī peldēties. Es mazliet dziļāk, bet abas mammas ar bērniem seklumā, mazās skrien un trīsgadniece paklūp, viņa bija 4 soļu attālumā no manis un divu soļu no mammas. Pazūd zem ūdens, un nav, es pagriežos un saprotu, ka divu mazo galviņu vietā viena, tajā brīdī viņas mamma bija uzmetusi skatienu krastam, saucu, metos atpakaļ, un mamma uz to vietu kur mazā. Dziļums nebija liels tajā vietā, pieaugušajam līdz celim, bet viņa nemācēja pati piecelties. Viss beidzās ar izbīli.
Nākamais gadījums ir sacensību gars. Es reizēm domāju, ka ūdens uzvedās kā malduguns mežā, kas tevi vilina tālāk un dziļāk un šī vara ir stiprāka par tevi. Varbūt tas ir saistīts, ar to, ka pats cilvēks sastāv no ūdens un šī radniecības saikne ir tā, kas mazliet aptumšo veselo saprātu un spēju izprast savu niecību un ūdens varenību? Nezinu, bet kurš gan no jums vēl nav sevi pārbaudījis vai salīdzinājis ar kādu citu, ka es arī varu tāpat kā viņš vai viņa. Toreiz gāja runa par dīķa kanāla pārpeldēšanu. Man bija kādi 16 gadi, un kaut kā vienmēr peldēju tikai tur, kur tomēr varēju sataustīt zemi zem kājām. Tad nu biju toreiz ar brālēnu un viņa draugiem. Vienīgā meitene kompānijā, un vienīgā, kas vēl nebija pārpeldējusi to 8 metrus dziļo kanālu, kas ir dīķa vienā malā. Es nezinu cik metru plats tas bija, bet man toreiz likās, ka pietiekami šaurs un pāri tikšu. Tā nu puiši vēl jokojot noteica, ka, ja es slīkstu, lai saucot palīgā. Viņi uzmanību man nepievērsa un netālu turpināja savas sarunas. Es pa to laiku saņēmu dūšu un sāku mēģināt tikt pāri, un kad biju līdz neredzamā kanāla vidum, es sapratu, ka nevaru vairs papeldēt bez pamēģināšanas, vai varu sataustīt zemi, un nekā, nevaru, vai nu aiz kreņķa vai kā sajutu krampi kājā, un nu sapratu, ka arī nesanāk vairs peldēt atpakaļ un uz priekšu vairs nav spēku, saucu brālēnu kūņojoties, šis domā, ka es ākstos, pēc trešā sauciena saprata, ka nav kaut kas kārtībā, un nāca mani vadīt ārā. Man nebija sākusies pa īstam slīkšana, bija apjukums, bet ja man tāda būtu, tad es nevarētu ne pasaukt, ne arī pati valdīt pār situāciju. Šodien vairs neeju peldēt tur, kur dziļāks par mani, un sacīkstēs un pierādījumos NEPIEDALOS.
Šķir nākošo lapu un lasi ļoti svarīgu informāciju!