— Vasja, paņem mani uz Lieldienām mājās, paņem mani, dēls. Es varu padzīvot kādā kaktā, centīšos neklepot, bet būšu dažas dienas mājās, kur pat sienas ārstē. Es šeit nevaru izturēt.
— Jūs, tēvs, kā bērns. Jums te ir silts, tīrs, jūs te baro, no mājām vēl kaut ko jums atvedīšu, zāles varu nopirkt, ja kādas vajag.
— Es negribu ēst, Vasīlij, es jau gadu neesmu bijis mājās, — vecais Pēteris centās ieskatīties dēlam acīs. — Es viens paliku palātā, visus aizveda mājās.
— Nu labi, labi, līdz svētkiem vēl četras dienas… Gan paņemšu.
Vasilijs aizgriezās pret logu, bet priecīgs Pēteris sāka staigāt pa palātā, stāstot dēlam, ka jūtas jau daudz labāk. Palicis vienatnē, paskatījās pa logu. Pavasaris – nokarenie vītoli, kurus kāds iestādīja slimnīcas pagalmā, sāka plaukt un zaļot. Viss tik kluss.
— Tomēr ne visus uz svētkiem paņem mājās tuvinieki, paliek smagi slimie un tie, kuriem neviena nav. Vientulības sajūta atkal sāka pārņemt Pēteri un kaut kas stipri sāka spiest krūtīs. — Kā izturēt vēl četras dienas? Kad aizbraukšu mājās, uzreiz došos uz kapsētu pie Marijas. Marija, sirds lūst, domājot, ka tevis vairs nav.
Baltās segas slimnīcas gultās, zāļu smarža un klusums, nomācoši spiež dvēseli, kas alkst doties uz dzimto pagalmu, kur parādās pirmās prīmulas.
— Ak, Dievs, aizved mani mājās, kur šalc priede pie vārtiņiem, aizved uz dienu, divām, un tad dari ar mani ko gribi, — Pēteris čukst, un vai smok no stipra klepus.
— Vera, es atvedīšu tēti uz mājām, — Vasilijs lūdzoši paskatījās uz sievu, mēģinādams apskaut viņas plecus. Vera nervozi paraustīja plecus un atsvabinājās no skavām. — Tu zini, ka tavs tēvs ir slims ar tuberkulozi, un var inficēt visu ģimeni.
— Bet ārsts teica, ka viņš vairs nevienu nevar inficēt. Tāpēc nav bīstams cilvēkiem, kas ir viņam blakus.
— Tu tici ārstiem? Es vispār vairs nevienam un nekam neticu. Šie mediķi mūsdienās vairs neko nesaprot. Vai ārsti uztraucas par mums? Vairāk pacientu — vairāk naudas. Tu gribi mūs nolemt mūžīgai slimībai un nāvei?
Vera apklusa un nerunāja ar Vasīliju visu vakaru ne vārda, bet naktī ilgi raudāja, sakot, ka viņš viņu nemīl. Viņš piespieda sievu pie krūtīm, noskūpstīja sievas slapjo seju, lūdza piedošanu un vēlreiz atkārtoja, ka nekas ar tēvu nenotiks, ja viņš svētkus pavadīs slimnīcā.
Sestdien Pēteris neatkāpās no loga. Ar sāpēm sirdī, noraudzījās kā saulē peld debesīs, kā zaļo zāles asni, kā tie stiepās uz augšu tuvāk saulei, un kā skaistie jaunie stārķi, riņķo augstu virs galvas.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu