— Līdz vakaram vēl tālu, dēliņ, tu atbrauksi man pakaļ, atbrauksi, Vasja. Kaut kur baznīcā jau Līķautu novāca. Marija no piektdienas uz sestdienu vienmēr visu nakti sēdēja baznīcā pie Līķauta. Un koris vairs nedzied. Piedod man Dievs par maniem grēkiem. Es dzirdēju, kā ārsts teica dēlam, ka var mani aizvest uz pāris dienām mājās, ka es vairs nepārnēju nekādu infekciju.
Saule sāka laisties lejup un saules pēdējie stari apspīdēja jaunās koku lapiņas. Atnestas vakariņas — piena putru, tēju un maizi.
— Bet jūs kāpēc mājās neviens nepaņēma? — vecā sieviete, kura ienesa ēdienu, līdzjūtīgi paskatījās uz pacientu. Neatbildēja, jo tā palika sevis žēl, ka kamols aizspieda kaklu. Kad viņa pēc brīža atnāca pakaļ traukiem, viņa ieraudzīja, ka viņš nav pat pieskāries ēdienam. Smagi nopūtusies, aiznesa visu uz virtuvi.
Pēteris kādā mirkli sajuta palātā savas mirušās sievas Marijas klātbūtni. Tā klātbūtnes sajūta bija spēcīga, ka viņš gandrīz zaudēja samaņu. Krūtis drudžaini sāka sisties sirds, pasaule piepeši tā savādi sašūpojās.
Pēteris piespieda siltu vaigu aukstam spilvenam un tā nogulēja līdz rītam, neaizvēris acis.
Lieldienās agri no rīta Vasilijs ar Veru un astoņgadīgo Romānu dodas uz baznīcu. Pēc dievkalpojuma gribēja braukt uz slimnīcu, bet atbrauca ciemiņi — Veras radinieki. Vakarā sēdās visi pie bagātā svētku galda, sveica viens otru svētkos.
Vasilijs sajuta krūtīs tādas skumjas, neizturēja un izgāja ārā. Baznīcā zvanīja par godu svētkiem, bet skumjas pārtapa par briesmīgām sirs sāpēm, un dūra sirdi. Atcerējos, kā reiz, tieši Lieldienās, viņš, deviņgadīgais zēns gulēja pēc apendicīta operācijas reanimācijas nodaļā.
Klāt nevienu tuvinieku nelaida, bet tētis visu dienu stāvēja zem loga. Viņš smaidīja caur asarām, taisīja no plastelīnadzīvniekus un rādija viņam. Ārsts dzina tēti no loga prom, viņš atgāja, bet atkal atgriezās un stāvēja līdz brīdim, kamēr viņa Vasiņka aizmiga.
Nākamajā dienā agri no rīta pamodies, viņš atkal ieraudzīja tēvu, kurš skatās pa logu. Līdz šim brīdim nezina, kur to nakti gulējis tēvs…
Atvadījies no viesiem, Vasīlijs vēl skumji sēdēja apmēram stundu, bet es likās gulēt. Taču aizmigt nespēja. Vera spiedās viņam klāt, skūpstīja un čukstēja, ka viņu mīl. No rīta, gatavojot tēvam somu ar ēdienu, ielika tajā dārgas desas, konfektes un labākos mandarīnus.
Vasilijs juties tik nomākts, ka gandrīz nedzirdēja viņas vārdus. Slimnīcā bija pārsteigts par klusumu, kas valdīja gaiteņos. Liftu negaidīja, skrēja pa kāpnēm astotajā stāvā.
Tēva gulta bija tukša, tikai melnās atsperes, asi kotrastēja ar saklāto gultu balto gultas veļu. Knapi cilājot smagas kājas, Vasīlijs devās gandrīz pie dežūrējošās māsiņai. Negaidot jautājumu, viņa klusi teica, ka neviens to nebija gaidījis. Plašs infarkts saplēsa tēva sirdi tieši Lieldienās.
— Mēs darījām visu iespējamo, bet, diemžēl.
Un apklusa…