Lielākā daļa cilvēku savu dzīvi pavada autopilotā. Mēs vārda vistiešākajā nozīmē nevis dzīvojam, bet eksistējam. Mums visapkārt ir tik daudz visa kā, bet mēs tik bieži jūtamies iekšēji tukši.
Pa nakti mūs moka bezmiegs, jo mēs pārdomājam to, no kā īstenībā nekādas jēgas nemaz nav. Īstenībā jau tā ir – ko tad īsti mums nozīmē rēķini, nauda, apkārtējo cilvēku viedoklis?
Kādēļ mēs sev to nodarām?
Saprotams, ka neviens īsti nezina, kas ar mums notiek pēc šīs dzīves. Mēs visi peldam vienā laivā. Taču tas, kā mēs pavadām savu dzīvi, nosaka mūsu raksturu un eksistēšanas jēgu. Mūs veido pieredze un izvēles, taču daudzi cilvēki dod priekšroku pavadīt savu dzīvi, interesējoties tikai par materiālām lietām, tā vietā, lai ieskatītos savas sirds dziļumos.
Mēs skaitām, cik stundas palikušas līdz darba dienas beigām, lai dotos mājās, atpūstos, bet nākamajā dienā jau atkal ietu uz darbu. Mēs visu aizmirstam, akli tiecamies pēc saviem mērķiem, bet, kad tie sasniegti, vairs neatceramies, kādu mērķu vadīti mēs tos sasniedzām, kādēļ mums tas vispār bija vajadzīgs. Pašlaik nav laika jums jautāt, ko jūs darāt ar katru sevis nodzīvoto dienu, taču, iespējams, ka šī 24 gadus vecā mirstošā vīrieša vēstule sniegs jums iespēju “atmosties”.
Ceram, ka šī vīrieša viedie vārdi ļaus jums saprast, ka katram no mums uz šīs planētas ir sniegts tikai neliels laiks. Dzīvojiet un mīliet tā, kā jūsu dvēsele grib, pirms jūsu laiks jau būs paguvis iztecēt.