Mani sauc Tamāra un man ir 36 gadi. Biju precējusies ar Antonu, mums ir kopīga 9 gadus veca meita. Ar vīru es iepazinos kādā draugu ballītē, viņš mani uzaicināja padejot, pavadīja uz mājām un drīz pēc tam mēs sākām dzīvot kopā.
Es paliku stāvoklī un mēs nolēmām sarakstīties. Vīrs pret mani ne īpaši labi izturējās, bet līdz ko uzzināja, ka esmu stāvoklī, kļuva pavisam nejauks.
Es dzemdēju meitu, naudas bija maz, vakaros es tīrīju kāpņutelpas, lai bērnam nopirktu pienu. Vīrs visu laiku kliedza, ka es nevienam neesmu vajadzīga ar to bandubērnu – tā viņš runāja par miesīgu meitu. Tomēr es esmu mērķtiecīga meitene, draudzene man piedāvāja darbu juridiskā firmā, nedaudz tur pastrādājot, mani šī tēma ieinteresēja un es aizgāju mācīties juridiskajā akadēmijā. Pēc 6 gadiem es to absolvēju un man piedāvāja advokāta asistentes vietu.
Vīram ne pārāk patika mani sasniegumi, bet, ja godīgi, man jau bija vienalga. Es iesniedzu šķiršanos, man piedāvāja advokātes darbu citā pilsētā, es piekritu un mēs ar meitu aizbraucām prom. Es dzīvoju pie draudzenes, kamēr dabūju bankā hipotekāro kredītu, pēc tam pārcēlos jau uz savu dzīvokli, meita sāka mācīties jaunā skolā. Pagāja divi gadi un es satiku jauku cilvēku, viņš ar meitu ātri atrada kopīgu valodu, viņiem jau parādījās pat noslēpumi no manis, drīz mēs precēsimies un es esmu ļoti laimīga.
Nesen es atvēru savu juridisko biroju, mans, nu jau vīrs palīdzēja ar to. Bijušais vīrs bija atbraucis pie manis un teica: ‘’Piedod man, man nebija taisnība, sāksim visu no sākuma.’’ Es viņam atbildēju, ka esmu precējusies, meita manu jauno vīru sauc par tēti, un vēl es viņai teicu, ka meitai miesīgs tēvs ir drīzāk kā tēvocis, bet svešs vīrietis – tētis. Mums drīz būs ģimenes pieaugums, mēs visi to ar nepacietību gaidām. Sargājiet to, kas Jums ir.