Kad es paliku stāvoklī, pirmajā USG mums parādīja, ka būs dvīņi. Mēs ar vīru bijām nedaudz satriekti no šīs ziņas. Tas ir tik grūti.
Vecākajai ir 10 gadi, un mēs nolēmām, ka vēlamies vēl vienu mazuli, bet sanāca divi. Nu neko darīt, audzināsim divus. Tas taču ir tik burvīgi! Slimnīcā vienmēr ārstam jautāju: “Vai viss ir labi? Man liekas, ka tikai viens bērniņš kustās”. Bet ārsti vienmēr atbildēja: “Viss ir labi”.
Uz manu dzimšanas dienu atbrauca vecāki un māsas. Mēs pasēdējām, pasvinējām. Es aizgāju atpūsties. Nākamajā dienā agri no rīta es skrienu pie vīra un saku: “Ved mani uz dzemdību namu”. Viņš mani aizveda un pēc kāda laika es piedzemdēju trīnīšus.
Dzemdības man pieņēma divi ārsti. Viņi paņēma abus mazuļus, un aizgāja. Pēkšņi es dzirdu kliedzienu: “Stāviet!” Kliedza pa visu dzemdību namu. Ārsts ar abiem mazuļiem skrien atpakaļ, viņi paši bija apjukuši. Kad es uz viņiem paskatījos, viņi bija šokā, kā šeit varēja nokļūt vēl viens bērns? Pēc kāda laika man iedeva telefonu un teica: “Zvani vīram. Tu tagad pati esi šokā, vēl sajauksi prātu vīram, mēs tev diktēsim, bet tu runā”.
Es ņemu telefonu un saku: “Andri, ja tu esi pie stūres, tad apstājies”. Atbild: “Es esmu mājās”. Es viņam saku: “Tad apsēdies”. Viņš apsēdās, un es saku: “Es piedzemdēju, viss ir normāli”. Viņš: “Un, kas piedzima?”. Es saku: “Divi puikas un meitiņa-pecina”. Minūte klusuma brīdi, pēc tam skaļi smiekli, un viņš saka: “Kur divi, tur arī trešais”.
Man vēlāk atnesa manus trīs bērniņus, tas bija neaizmirstami.
Avots: zaplets.net