Pati galvenā patiesība par cilvēkiem, kuri raud filmu laikā (ja vien neesat grūtniece), — tas, ka viņi prot just līdzi citu nelaimēm un sāpēm.
Un tā tiešām ir īpaša cilvēku suga kas prot just līdzi.
Jo šodien ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri ir centrēti tikai uz sevi, kam vispār ir svešs līdzpārdzīvojums. Viņi nekad nevar iedomāties sevi citu vietā, un nevienam nav no tā labāk.
Viņi neprot sajust to, ko jūt citi, un pat nevēlas un nemēģina to darīt.
Un patiesībā just līdzi cita sāpēm un nelaimēm, prasa spēku, un ļoti daudz.
Ar dažiem cilvēkiem dzīve ir izrīkojusies ļoti nežēlīgi, un ja jūs varat nostādīt sevi cita cilvēka vietā, sajust to, ko viņš jūt, tas par jums saka ļoti daudz.
Tātad esat gana stiprs, lai izturētu šīs sāpes. Jūs esat gana izturīgs, lai būtu stiprs cita acīs.
Jūs esat stiprs līdz tādai pakāpei, ka jūs saprotat, kas notiek ar cilvēku un ko viņš jūt.
Spēt pārdzīvot par citu cilvēku — tas nav vājums, pat ja runa ir par iedomāto nelaimi kinofilmās.
Tas pierāda, ka jums ir sirds, un ka tā var salūzt no svešām sāpēm.
Kaut filmas beigās viss jau nostājas savās vietās.
Un tas, ka jūs spējat ātri atgūties un nomierināties, liecina par to, ka jūs esat gana stiprs, lai atkal celtos un ietu, un ka jūs esat pietiekami gudrs, lai pasaku atšķirtu no realitātes.