Vēstule ministram
Jau korektāka vēstule 2016. gada oktobrī tapusi izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim, kas ir atrodama arī interneta vidē, portālā “sudzibas.lv”. Vairāku lappušu garumā apsūdzētā informē ministru par notikušo konfliktu un nepieciešamajiem uzlabojumiem izglītības sistēmā. Vēstulē (tā ir gara, citēju tikai daļu) ir arī pietiekami racionāli priekšlikumi, piemēram, par videokameru uzstādīšanu skolu telpās, izmaiņām un uzsvariem mācību priekšmetos, bet kad runa ir par viņas dēlu…
“Mans bērns nav bijis izcilnieks, bet arī nav nespējnieks. Vairāk vai mazāk iepriekšējos gadus pazemojoties, lūdzoties (kam nebija pamata, ja nu vienīgi negribējās kašķi celt) skolotājām izdevās visžēlīgi “pavilkt” atzīmes uz 4 ballēm. Mani vienmēr musināja tas, ka valsts diagnostikas darbos manam bērnam bija salīdzinoši augsts novērtējums nekā ikdienas mācību procesā, par 50–60% augstāks!?
Uz skolu gāju reti, jo riebās klausīties nekaunīgā mana bērna ķengāšanā, noniecināšanā, nespējnieka statusa piedēvēšanā, kas turpinājās ar to, ka visi bērni ir izlaisti, slinki, stulbi, dauņi un vecāki nez ko iedomājas, un, protams, neizpalika tas, kāda grūta, necilvēciska dzīve ir skolotājām, mazs atalgojums. Skolotāju monologi parasti beidzās ar pašslavināšanu – kā mums paveicās ar tik labu skolotāju!? Tik nevaru saprast, kāpēc rezultāti ir ļoti bēdīgi? Vēl ko nespēju saprast, kāpēc manam bērnam nespējniekam valsts diagnostikas darbā ir salīdzinoši augstāks novērtējums nekā ikdienas mācību procesā? Sekojot līdzi sava bērna skolas gaitām, radās iespaids, ka atzīmes tiek pazeminātas kā nepatika pret bērnu.
Lai izvērtētu savas aizdomas, nolīgu vairākas skolotājas no citām blakus pilsētām. Mazliet bija neērtības braukājot, bet bija rezultāts, un manas aizdomas par nekvalitatīvu, faktiski nekādu, apmācību un vērtēšanu tikai apstiprinājās.
Kāds bija mans izbrīns, ka pēc papildu sagatavošanas ar nolīgto skolotāju, kura apliecināja mana bērna zināšanu esamību, kontroldarbam, kārtējā kontroldarbā viņš saņēma 3 vai 2. Es pamanīju, ka ar katru negatīvo atzīmi, kam, iespējams, sekoja arī negatīvā skolotāju attieksme, mans bērns kļūst aizvien nomāktāks un nervozāks, kā arī smagi slimo. Pēc neilga laika nolīgtās skolotājas vērsa manu uzmanību, ka bērns sāk reāli slikti rakstīt pārbaudes darbus pat ļoti labi zināmā tēmā. Viņas man to komentēja kā savu zināšanu neizrādīšanu, jo ir noniecināts. Visas nolīgtās skolotājas bija ļoti pārliecinātas par bērna zināšanu esamību.
Es ilgi nezināju, ko darīt, jo ar skolas skolotājām sarunas bija bezjēdzīgas. Bija nepārprotami mājieni, ka mans bērns ir garīgi atpalicis tāpēc, ka es esmu garīgi slima!? Mani šādi apvainojoši mājieni, protams, tracināja. Kā arī tas, ka skolotājām esot maza alga, ko es te iedomājos.
Pat ja skolotājām būtu divreiz trīsreiz lielāka alga, stipri šaubos, vai viņas savu darbu veiktu kvalitatīvāk, profesionālāk. Nekas nemainīsies, jo tie, kas strādā profesionāli, kvalitatīvi to dara arī tagad.
Tā ka tai skolā tā ir pēdējā klase – 6. klase. Un brīdinājumi par palikšanu uz otro gadu man lika rīkoties, jo uzskatīju, ka tas ir muļķīgi dažu dzīves nomāktu skolotāju dēļ gandēt bērnam dzīvi. (..) Faktiski ar manu ierašanos skolā, ar pretenziju pret skolotāju darbu sākās manas ģimenes skolu nedienas.
(..) Savulaik es strādāju izglītības sistēmā un redzēju savu kolēģu nenovīdību un ļaunumu pret bērniem un vecākiem, kam vienmēr iebildu, jo bērni nav vainīgi ne pie kā, bērni ir mūsu nākotne. Viņi ir tie, kas nākotnē veidos mūsu valsti, un es to gribu redzēt pozitīvu, harmonisku, ekoloģisku, ziedošu. No pedagoga darba aizgāju līdz ar psihologu ieviešanu izglītības sistēmā, jo nespēju noskatīties, kā vairākums šo saucamo izglītības speciālistu psihologu nepamatoti iznīcina ģimenes, sagrauj nežēlīgi gan vecāku, gan bērnu dzīves un paliek nesodītas.”
Žozefīnai bijušas un ir arī vietnes internetā, dažādos sociālajos tīklos, kur viņa ik pa laikam raksta ne tikai par savu konfliktsituāciju skolā, bet ļoti daudz arī par sevi, dažādām dzīves mācībām, sniedz padomus, daudz runā par ilūzijām un garīgām lietām. To neanalizēšu, vien nocitēšu, ko viņa pati par sevi saka šā gada 31. martā: “Es esmu Zemes spēks! Es esmu Uguns kaisle! Es esmu Gaisa brīvība! Es esmu Ūdens nenotveramība! Es apvienoju sevī visas stihijas un esmu vienota ar Visumu! Es esmu savas Pasaules Dieviete! (..) Mēdzu rakstīt jautri, ne tik jautri, ir reizes, kad Jūs nepiekritīsiet rakstītajam, kaut kas šķitīs nepārliecinoši, pat agresīvi, ne visai labi vēstoši, kaitinoši un kairinoši. Tas tik liecinās par to, ka Jūsos ir vai atveras kvalitatīvs dzīves potenciāls – ka Jūs esat Personība!!! Jūs esat Individualitāte!!! Rakstu nevis tāpēc, lai Jūs iepazītu mani, kaut gan tāds slēpts motīvs pastāv. Bet vairāk tomēr vēlos, lai Jūs iepazītu sevi no jauna. Atklājiet sevī brīnišķīgāko būtni, ar kuru Jūs lepojaties, un kā paraugu rādāt saviem bērniem un citiem.”
Gānās arī atklāti
Tiktāl viss vēl daudzmaz normas robežās. Taču joprojām vairākos portālos ir pieejami komentāri, kuros iepriekšminētā skolas centra vadītāja tiek saukta vārdā, lamāta un izņirgta. Par to arī Žozefīna tiek tiesāta. Bet arī tas netraucē viņai savus rakstu darbus turpināt. Tā, piemēram, 11. aprīlī, kad notika pirmā tiesas sēde, Žozefīna raksta: “Es nekad nedomāju, ka cilvēki var būt tik ļauni un savā ļaunumā iznīcina visu, pat bērna dzīvība viņām nav svēta. Te nu pārņem šausmas, ka šie pretīgie ļaunie radījumi strādā ar bērniem, ne tikai gandējot viņa psihi, bet savā mantkārībā ir gatavas morāli noslepkavot jebkuru, arī bērnu. (..) Un ļoti pārsteidza cik “rūpējoši” ir mūsu skolas svētās govis, upss pardon, skolotājas, kuras pirmās skrienot pie vecākiem, lai ziņotu, ka bērns it kā nesekmīgs. Bet tie stulbie vecāki nezin ko ir iedomājušies, … lūk kādi riebekļi esot vecāki! Nomelno un ceļ neslavu nabadzītēm, cietējiņām nelaimīgām un tagad šamām ubadzītēm jātiesājas.
Tā kā tiesas sēde bija atklāta, tad to drīkstēja apmeklēt jebkurš klausītājs. Tāds, protams, bija… žurnālists. Bet te pēkšņi Joles (Žozefīnas izdomāts apzīmējums psiholoģei. – A. D.) aizstāvis lūdza tiesas sēdi padarīt par slēgtu, jo, redziet, ir kaut kāda informācija, kuru nedrīkst izpaust aizsardzības nolūkos. Te nu gan man nāca smiekli! Sen jau visa informācija ir izpausta publiski. Jole par to vareni pacentās vietējā ziņu portālā, ko dara vēl šobaltdien. (..) Mjā, tā ka esiet uzmanīgi un labāk turieties pa gabalu no šīs noziedzīgās radības un tikpat tālu turieties no tās skolas, kura ir gatava morāli slepkavot bērnus, lai tik pierādītu savu mistisko varu. (..) Es sabiedrībai jau pierādīju, ka skolotājas, direktore un psiholoģe ir noziedznieces. Tiesas lēmumi mani neinteresē!”
Pēc kādām dienām turpina: “Pateicoties nelietīgai, melīgai un noziedzīgai psiholoģei Jolei, kura manā pilsētā tiek dēvēta par Pilsētas bendi, man ir liegtas jebkādas juridiski likumīgas tiesības pašai savā valstī!!! (..) Ir bloķēts mans saits, lai es nevarētu stāstīt notiekošo, jo Jolei ļoti gremd patiesība par savu noziedzīgo rīcību!”
19. maijā Žozefīna raksta, ka vērsusies policijā, ka tieši psiholoģe “interneta aizsegā ir veidojusi ļoti daudz nievājošas, nicinošas, draudošas un apsmejošas foruma diskusijas”. Policija neko tādu neatrada, un Žozefīna izdara secinājumus: “Apsmiekls, apkaunojums un negods valsts ierēdniecībai! Ar katru reizi pārliecinos, ka dzīvoju muļķu zemē!!!”
Pēc 13. jūnija tiesas sēdes Žozefīna raksta: “Vēl viens fakts, ko slampa Jole centās pasludināt kā de facto, ir tas, ka viņa esot sertificēta psihoterapeite. Jā, viņai ir pašpasludinātas biedrības sertifikāts, bet Latvijas Republikā par psihoterapeitu drīkst strādāt cilvēks ar augstāko medicīnisko izglītību, tātad ārsts – Jole nav ārsts, bet gan nekompetenta, neizglītota, destruktīva, degradējoša vienkārši stulba slampiska psiholoģe, kuras mērķis ir visu iznīcināt, tādā veidā mēģinot pierādīt savu mistisko varu! (..)
Kas attiecas uz juristiem… nu jā, viņi vienkārši smejas par šo lietu un nesaprot, kā vispār tā nonāca līdz tiesai! Versijas ir, bet par tām citu reizi! Varbūt tikai filmā tās izpaudīšu, kad jau viss būs beidzies! :)”
Žozefīna tiesā cer uzvarēt
Uzmeklēju Žozefīnu. Sarunā ar mani viņa ir ļoti rezervēta. Ar dēlu esot viss kārtībā. (Kā uzzināju no citiem avotiem, bērns pēc konflikta pārgājis uz tālmācību un sekmīgi pabeidzis klasi.) No rakstītā pēc būtības neatsakās, piebilstot, ka viņa esot radošs un emocionāls cilvēks, kam patīk reāliem faktiem rakstīt klāt izdomājumus. Joprojām uzskata, ka psiholoģe un skolotāji viņu un dēlu ir pazemojuši, arī izprovocējuši. Atzīst, ka pēc sapulces pirms diviem gadiem bijusi depresijā un varējusi būt neadekvāta. Kad jautāju, kāpēc joprojām tik briesmīgi jāgānās, jāvajā ar saviem tekstiem un fotogrāfijām psiholoģe, saņemu atbildi: “Esmu dzīvs cilvēks ar emocijām!”
Žozefīna agrāk strādājusi bērnudārzā, pēc tam organizējusi kursus ar psihologu piedalīšanos, tagad esot sertificēta veselības un sporta speciāliste, kas kādā klubā darbojoties ar cilvēkiem, kuriem ir liekā svara problēmas. Uzskata, ka tiesā tiekot apmelota, tāpēc grasoties iet studēt uz juristiem, lai pienācīgi varētu sevi aizstāvēt.
“Būs cīņa, un tiesā es uzvarēšu,” man saka Žozefīna.
Nākamā tiesas sēde notiks oktobrī.
