Un tas arī vēl guļ. Guļ tā kā tāds! Par spīti taču guļ, to uzreiz var redzēt, ka prātā kaut kāda nejaucība. Negrib ar suni iziet laukā, izliekas, ka guļ! Bet, no otras puses, kā gan viņam tur neizlikties, ja blakus katru dienu ir šis te? Resnā muļķe, ar nenokrāsotu pauri un smirdīgs suns, kas arī vēl ir resns? Kā gan to izturēt un neiekrist apātijā?
Nu, labi, vismaz uz ielas nekas nav mainījies – karš ar apkārtējo vidi noris labi. Kaut kādu bērnu velk uz dārziņu. Tā viņam arī vajag, lai sēž tur, mērglis tāds. Gribas vienkārši pieiet klāt un pateikt: ko tu bļauj, puika? Nesaproti, kur esi nonācis? Dimbā tu esi nonācis, saprati?!un nav jēgas bļaut, tu nevienam te neesi vajadzīgs, tāpat kā es! Liftā jau raudi, šausmās no notiekošā, no bezspēka un drūmajām domām. Mājās tas, ar kafiju. Saka, cik labi, ka toreiz nopirka trīs paciņas. Bet tu tā nicīgi: varbūt parunāsim par kaut ko citu? – Par ko? – Nu, pastāsti man labāk par Renāti Zariņu. Kā tu biji viņā iemīlējies. – Es tad mācījos skolā. – Bet tu vienalga pastāsti, man ir ļoti interesanti! – un skaties tā, nedaudz ar nicinājumu, caur pieri.
LASI VĒL: Audžumāte nejauši uzzināja, ka viņas bērni ir brālis un māsa!
Nu, pamazītēm viņu nokaitini, vārda pa vārdam, nekas nav izdarīt, rīts pavadīts skandalējoties, un nu tu jau esi pie stūres, brauc uz skolu pēc bērna. Un te, pavisam pēkšņi, nekas, tā teikt, nevēstīja par to, kā tev ceļu piegriež kaut kāda bezatbildīga niecība ar valsts numuriem. Likās, kas gan tur – nospļauties un braukt tālāk! Tikai ne šajās dienas, ne no divdesmitpirmā līdz divdesmitastotajam.
Tu noparkojies pie skolas, rokas trīc, tu esi pilnīgi dzīves izmocīta: tevi uz ceļa neciena, tu esi resna, bet tavs vīrs mīl Renāti Zariņu. Un tad tu pacel acis un ieraugi sev priekšā uzrakstu – PRODUKTI. Tu ej uz PRODUKTIEM un nopērc Milkas šokolādi, kurā, lai padarītu to vēl kalorijām bagātāku, ielika vēl cepumiņu.
Un vēl nutellu, labi, ka viņa produktos stāvēja kaut kur pie loga un ir nedaudz sacietējusi. Ņem arī plastmasas karotīti, sēdies mašīnā, ēd Milkas šokolādi un sastingušu nutellu. Plastmasas karotīte ātri salūzt, tad var nutellu arī vēl ar mašīnas atslēgām ēst. Un kaut kā….paliek vieglāk.”
Avots: feel-feed.ru