Veikals, rinda. Pēkšņi ienāk vecenīte – kā tāda pienenīte, atnākusi pēc maizītes.
Un viņa ir tik veca, patiešām ļoti sena. Par tādām parasti saka: “Viņa vēl caru atceras!”.
Protams, ka vecenīti uzreiz bez rindas palaida pie letes. Viņa lūdz maizes klaipiņu un sāk skaitīt kapeikas, slikti tās atšķirdama. Šeit uzreiz parādījās palīgi un palīdzēja viņai veikt visu pirkšanas procedūru, un pēc tam viņi vecenītei jautā:
Vecmāmiņ, jūs esat tik veca, jums vajadzētu pie vārtiem uz soliņa jāsēž. Vai tiešām nav neviena, kas varētu aiziet pēc maizes? Nu, ja jums nav radinieku, varat palūgt kaimiņiem.
Vecmāmiņai uzreiz mainās sejas krāsa, un viņa paskaidro, ka pa labi no viņas mājas dzīvo alkoholiķis, bet pa kreisi – bezatbildīgi īrē māju, vai tad tādiem var uzticēt naudu…
- Labi, bet vai jūs dzīvojat viena?
- Nē, ar meitu, bet jaunajiem es nekad naudu neuzticu!
- Ar meitu? Ar jaunu meitu? Cik tad viņai gadu?
- Meitai nupat 70 gadiņi palika, mīlulīt!
Nu, ko šeit var pateikt…Patiešām, vai tad var uzticēt naudu maizei jaunajai, bezatbildīgajai paaudzei!