Saskaņā ar S&P Global Ratings datiem eirozonas ekonomika nākamgad pieaugs par 1,2%, salīdzinot ar 0,8% šogad, ko galvenokārt veicināja Spānijas labie rādītāji. Tomēr nepietiekama darbība Vācijā, visticamāk, ierobežos pieaugumu.
S&P Global Ratings nesen publicēja savu eirozonas ekonomikas prognozi nākamā gada pirmajam ceturksnim, lēšot, ka iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums eirozonā šogad būs 0,8%, bet nākamgad pieaugs līdz 1,2%.
Paredzams, ka Spānijas ekonomiskie rādītāji būs noturīgi, savukārt Vācija, visticamāk, piedzīvos bremzētu ekonomikas izaugsmi.
Nākamgad inflācija, visticamāk, būs nedaudz zemāka – 2,4% no iepriekš prognozētajiem 2,5%, galvenokārt enerģijas cenu straujāka krituma dēļ.
Tomēr nākamgad joprojām saglabājas ekonomiskie un ģeopolitiskie riski, jo īpaši tāpēc, ka jaunie valdību vadītāji ES, ASV un Vācijā 2025. gadā var veikt būtiskas izmaiņas aizsardzības izdevumos un tarifos.
Vācijas izaugsmes trūkums
S&P Global sagaida, ka Vācijas IKP pieaugums nākamā gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu būs aptuveni 0,4%, kas ir ievērojami mazāks par eirozonas prognozēto IKP pieauguma tempu, proti, 1,2%. Tāpat sagaidāms, ka Itālija atpaliks, proti, 0,7%.
Attiecībā uz iemesliem, kas pamato Vācijas gaidāmo zemo sniegumu nākamā gada sākumā, S&P Global Ratings galvenais EMEA ekonomists Silvens Brojers e-pastā sacīja: “Tas atspoguļo uzticības krīzi, ko izraisīja novēlota atzīšana, ka Vācijas ekonomikas modelis vairs nav dzīvotspējīgs. Modelis, kas paļaujas uz vidēja novatorisku produktu eksportēšanu uz ASV un Ķīnu, ko darbina lēta enerģija un darbaspēks, tagad ir pagātne. Šīs pārmaiņas notiek strauji novecojoša darbaspēka un politiskās stagnācijas apstākļos.”
Spēcīga rūpnieciskā ražošana un spēcīga nodarbinātība veicina Spānijas izaugsmi
Runājot par to, kas veicina Spānijas ekonomikas atveseļošanos, Brojers sacīja: “Spānijas izaugsne ir daudzšķautņaina. Tūrisma normalizēšanās pēc pandēmijas tam nav vienīgais iemesls. Rūpnieciskā ražošana Spānijā nepārtraukti paplašinās. Pagājušajā gadā galvenais virzītājspēks bija patērētāju izdevumi izaugsmes, pievienojot vienu procentu punktu no 2,5 procentu punktu Spānijas IKP pieauguma.
“Arī otrās kārtas ietekme uz pamatinflāciju Spānijā ir bijusi vājāka nekā daudzās citās valstīs. Vēl viens izskaidrojums ir straujāks nodarbinātības pieaugums, ko stimulē darba tirgus reformas, kuru mērķis ir aizstāt ierobežota laika darba līgumus ar beztermiņa darba līgumiem.
“Atšķirībā no pārējām trim lielākajām eirozonas ekonomikām – Vācijas, Francijas un Itālijas – nodarbinātības dinamisms netraucē ražīguma pieaugumu. Turklāt Spānijas mājsaimniecības ir samazinājušas parādsaistības un tagad tām nav vairāk parādu nekā Vācijas mājsaimniecībām, parāda attiecība pret ienākumiem ir 85%, salīdzinot ar 128% 2012. gadā.
Brojers arī uzsvēra, ka arī Spānijas mājsaimniecības jau ir veikušas būtiskas izmaiņas hipotekāro kredītu finansēšanā, tagad vairāk sliecoties uz fiksētām procentu likmēm, nevis iepriekš izvēlētajām mainīgajām likmēm.
Tas savukārt nozīmējis arī to, ka tās tagad ir mazāk pakļautas izmaiņām monetārajā politikā nekā iepriekš. Arī Spānijas mājsaimniecību uzkrājumu likmes ir atgriezušās 2019. gada līmenī.
Tomēr citām Dienvideiropas valstīm, piemēram, Itālijai, visticamāk, neizdosies tik labi kā Spānijai, pēc Broijera teiktā, galvenokārt tāpēc, ka valdība ir likvidējusi “superbonusu”, liekot Itālijai atpalikt no pārējām eirozonas valstīm.