Es samaksāju, izgāju, iesēdos mašīnā, sēžu un domāju, ko gan darīt: iejaukties kaut kā neērti, un, ja nu man neizrādās taisnība, bet atstāt bērnu tādā situācijā arī nevar, iedarbināju mašīnu, sēžu, gaidu un domāju, vai zvanīt uz kaut kurieni, vai arī bēgt. Blakus ir liels aplis, tur vienmēr stāv policists, es izkāpu no mašīnas un aizgāju uz turieni, domāju, ka pasūtīs mani piecas mājas tālāk, tad zvanīšu policijai, lai gan kāda jēga, ja vīrietim mašīna blakus.
Aizgāju pie policistiem, piegāju pie mašīnas un izskaidroju situāciju, domāju, tūlīt pasmiesies un pasūtīs, bet nē – ļoti patīkami mani pārsteidza, uzreiz piebrauca pie kafejnīcas, pēc trim minūtēm no turienes iznāca tas vīrietis ar meiteni, un policisti pie viņa mašīnas klāt, pajautāja dokumentus, meitene uzreiz sāka raudāt, viņai prasa, kā sauc, kāpēc nav skolā, vispār, visus mūs ātri mašīnā un uz iecirkni, paldies Dievam, ka iecirknis atradās pavisam netālu.
Izrādās vecāki domāja, ka bērns ir skolā (mamma atlidoja pēc kādām 15 minūtēm), bet viņa uz skolu neaizgāja, nolēma pastaigāties un devās ceļojumā pa tuvāko rajonu, netālu no kafejnīcas pie viņas pienāca šis “onkulītis” un sācis runāties, uzaicinājis uz kafejnīcu, onkulītim izrādījās 63 gadi un 2 sodāmības par pedofīliju, un pēdējos 10 gadus nekur oficiāli nebija pārādijies.
Mani tur paturēja neilgi, par laimi, pajutāja, protams, kāpēc man ienāca prātā vērsties pie valsts sargājošajiem orgāniem, es paskaidroju, un mani pēc pierakstiem un papīru parakstīšanas palaida. Policijā visi bija ārkārtīgi laipni un ātri, kas mani pārsteidza. Un pat paldies pateica, kad gāju prom, bet paņēma visas koordinātas, tā kā es tur droši vien nebiju pēdējo reizi.
Atgriezos darbā, bet pastrādāt nevaru, sirdī tik pretīgi un BAISI, man taču arī bērni aug, un kur gan pasaule iet, kā dzīvot tālāk, jo sanāk, ka bērnus nedrīkst palaist ne pussekundi prom no sevis, cik daudz visādi mērgļi apkārt staigā. Kad es gāju prom no policijas, bēgošās meitenes mamma raudāja, un meita kopā ar viņu. Un kā vēl tādi mērgļi (tas ir ļoti, ļoti maigi teikts, bet rupjāk nedrīkst) pa pasauli staigā. Un es pati arī vēl nesaprotu, kas mani šai situācijā padarīja tik ļoti piesardzīgu. Nu paldies Dievam, vismaz vienam bērnam nekas slikts nenotika.
Paldies Tev!!