Šo valsti neglābs ne Kaimiņa partija, ne Laimes lācis, ne “zaļie cilvēciņi” (tpu, tpu, tpu), ne citplanētieši, jo mūsu pašu stulbums ir pāri visam. Savā Facebook profilā raksta Juris Vaidakovs.
Pierīgas ciematiņš, kompakta teritorija ar daudzdzīvokļu mājām 2 km apkārtmērā, dīķis, spēļlaukumi, šauras ieliņas un plašas autostāvvietas starp mājām. Visa teritorija ir ar CSN zīmi “Dzīvojamā zona”, kas ir gluži loģiski, jo te ir gan 2 bērnudārzi, gan dzīvo ap 1000 iedzīvotāju, no kuriem 90% ir jaunās ģimenes ar bērniem. Šī ceļazīme NR 533 nozīmē ne tikai to, ka teritorijā ir samazināts maksimālais braukšanas ātrums 20 km/h (20 ne 30!!!!), te ir visā brauktuves platībā priekšroka ir gājējiem un velosipēdistiem utt.
Lūk, esmu aizvedis savu mazo ķiparu uz dārziņu (šis ar dip-dapu, es ar velo), un dodos savās gaitās, kad cauri stāvvietām nesās kāds auto – māmiņa ved savu mazo lolojumu uz bērnudārzu. Dzīvojot 12 gadus šajā ciematiņā, esmu lieliski iemācījies atšķirt, kurš auto brauc uz 30 (uz 20 km te nebrauc praktiski neviens), kurš zemu lido ap 50 km/km. Nobraucu šim lidotājam priekšā, tā piebremzēdams viņa lidojumu. Braucu ar velo 20 km/h, līdz tomēr mani apdzen. Pie dārziņa apstājas lidotāja un nes savu lolojumu auklīšu gādībā.
-Cienītā, jums auto saplīsis! Jums spidometrs nepareizi rāda.
-Nevar būt!!!
– Šeit atļautais maksimālais ātrums ir tāds, ar kuru es jums pa priekšu braucu.
-Nav ko braukt pa priekšu!
-Noteikumi to atļauj. Drīkstu atrasties uz brauktuves, turklāt, ja es braucu ar maksimāli atļauto, nevienam nav mani jāapdz…
-Es zinu, kā es braucu un noteikumus nepārkāpu! Nav ko mani mācīt!
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu