Kur ir šī stāsta morāle. Pusotra gada laikā, kopš Matīsu vedu uz dārziņu, esmu aizrādījis kādiem 15 vecākiem, ka šeit ir dzīvojamā zona ar attiecīgu ātruma ierobežojumu, ka viņiem pašiem ir mazi bērni un paši lieliski zina, cik žiperīgi mazuļi var no dārziņa skriet pāri stāvvietai. Un ziniet, neviens no šiem 15 vecākiem nav pateicis: “Jā, atvainojiet. Ņemšu vērā. Nepamanīju. Aizdomājos. Paldies, ka norādījāt. Nākamreiz būšu vērīgāks…” uttt. utjp. NEVIENS!
Toties visi reaģēja agresīvi, uzsvēra, ka ir braucis uz 20 km/h, nevis uz 50, dažs kliedza: “kas tu kāds policists esi?”, lielākā daļa: “nekas taču nenotika” un “kā gribu, tā braucu!”, citi atkal: “tev radars bija, ka zini, ka pārkāpu ātrumu?” un teju visi: “kas tu tāds esi, lai man aizrādītu!” utt. utjp.
Un visi šie šoferi ir taču izglītoti, labos amatos strādājoši, jo – kā gan citādi dzīvotu Mārupes privātmājās un brauktu ar lepniem auto. Bet uzvedas kā pēdējie stulbeņi, domājot, ka visi citi ir idioti un neredz, kādā ātrumā šie nesas cauri teritorijai, kur vienmēr ir pilns ar dažāda vecuma bērniem.
Un noteikti visi šie lidotāji sevi uzskata par patriotiem, pirkuši biļetes uz Dziesmusvētkiem vai skatījušies TV, notrausuši pa asariņai un rakstījuši jūsmīgus komentārus par Latviju utt. Noteikti, ka citreiz gānījuši deputātus un sapņojuši par labāku valsti… A jēga? Nekāda! A paši ta kādi? Latvija ar šādiem cilvēkiem grimst vēl dziļāk purvā. Jo, ko viņi var iemācīt saviem bērniem?
https://www.facebook.com/juris.vaidakovs/posts/1114044338751499
avots: Facebook