Jaunākos bērnus es ņēmu līdzi uz slimnīcu. Ārsti atklāja, ka man bija plīsusi olnīcu cista.
Tikai tad, kad mani vecākie dēli atgriezās mājās no skolas, uzzināju, ka viņi no rīta bija kavējuši stundas. Izrādās, ka kaimiņš nebrauca pie viņiem no mājām, bet no daudz tālākas vietas, tādēļ pie bērniem ieradās tikai pēc stundas. Pa to laiku mani dēli nokļuva bīstamā un nepatīkamā situācijā, par kuru es viņus kaut kad agrāk biju brīdinājusi un mācījusi. Kad viņi gaidīja pie slimnīcas uz lieveņa, viņiem klāt pienāca sieviete, kurai līdzās bija divi vīrieši. Sieviete prasīja maniem dēliem – vai viņi varot ieiet tualetē, lai pārliecinātu viņas draugu, ka no turienes iespējams mierīgi iznākt ārā. Par šādu īpatnēju lūgumu un piekrišanu palīdzēt svešinieki piedāvāja zēniem saldumus. Mani dēli pārliecinoši atteica, neskatoties uz to, ka viņi vairākas reizes uzstājīgi to prasīja. Un tikai pateicoties šim viņiem izdevās aizbēgt no nolaupīšanas! Par laimi, jau pēc minūtes pie viņiem piebrauca mans kaimiņš un savāca abus zēnus. Kad dzirdēju dēlu sacīto, no bailēm man palika slikti.
Tad man dēls teica, ka zinājis – ar šiem cilvēkiem runāt nedrīkst. Viņš atcerējies, ka mamma mācījusi “ar svešiem cilvēkiem runāt nedrīkst”. Zēns sapratis, ka ar šiem pieaugušajiem kaut kas nav lāga, jo parasti neviens neprasa bērniem palīdzību. Ja normāls pieaugušais vēlas palīdzību, tad pēc tādas vēršas pie cita pieaugušā!”
Tāds mums ir šīs dienas stāsts. Atcerieties, ka šādi atgadījumi notiek katru dienu, tādēļ vienmēr māciet savus bērnus, ka ar svešiem cilvēkiem runāt nekādā gadījumā nedrīkst!
Neaizmirstiet dalīties ar šo rakstu!
Avots: likeni.info