Atmiņas.
Maza meitene devās uz veikalu kopā ar savu māti. Viņa ir apmēram 6 gadus veca, šī skaistā, sarkanmatainā meitene ar jaukiem vasaras raibumiem uz sejas.
Ārā lija lietus. Mēs visi stāvējām tur, zem nojumes, tieši pie veikala durvīm. Mēs gaidījām, daži pacietīgi, citi bija nokaitināti, jo daba izjauca visus mūsu plānus.
Es vienmēr ar apbrīnu skatījos uz lietu. Es it kā pazudu šajās skaņās un vēroju, kā debesis mazgā pasaulīgos netīrumus un putekļus, paņemot sev līdzi sliktas atmiņas un domas.
LASI VĒL: Džolija: Tagad es saprotu, cik vientuļi un biedējoši bija manai mammai
Viņas balss bija tik salda, kad pēkšņi viņa pateica: “Mammu, iesim lietū.”
“Kas?”, mamma jautāja.
“Skrienam lietū!” Viņa atkārtoja.
“Nē, mīļā. Mēs pagaidīsim, līdz tas nedaudz nomierināsies,” mamma atbildēja.
Šis mazais bērns pagaidīja minūti un atkārtoja: “Mammu, skrienam cauri lietum”.
“Mēs paliksim slapjas, ja mēs to izdarīsim,” sacīja mamma.
“Nē, mēs nesamirksim, mammu. Tu taču pati to šorīt teici,” sacīja meitene, nemierīgi kustinot mammas roku.
“Šorīt? Kad es tā teicu, ka varam skriet lietū un nesaslapināties?”
“Vai tu neatceries? Kad tu runāji ar tēti par viņa vēzi, tu teici, ka, ja Dievs mūs cauri tam visam izvedīs un palīdzēs to pārdzīvot, tad viņš varēs izdarīt ar mums visu ko vēlas!”
Viss pūlis acumirklī apklusa. Es zvēru, ka nekas cits nebija dzirdams, izņemot lietu. Visi klusībā stāvēja. Mamma apklusa un aizdomājas par to, ko gribēja pateikt viņas meita.
Tagad daži smiesies vai pat rās viņu par šiem vārdiem. Daži var pat ignorēt sacīto, bet tas bija tā brīža pašapliecināšanās moments mazā bērna dzīvē. Laiks, kad nevainīgu bērnu var audzināt tā, lai viņš varētu ziedēt ticībā.
“Dārgā, tev ir pilnīga taisnība. Aiziet, skrienam cauri lietum. Ja Dievs ļaus mums saslapināties, tad varbūt mums vienkārši vajag nomazgāties,” sacīja mamma.
LASI VĒL: Galkins parādīja slaido, 71 gadus veco, Pugačovu šauros džinsos
Tad viņas abas sāka skriet. Mēs visi stāvējām un skatījāmies, smaidījām un smējāmies, kā viņas abas skraidīja garām automašīnām pa peļķēm. Viņas bija cauri slapjas.
Viņām sekoja vēl daži cilvēki, kas kliedza un smējās kā bērni. Un jā, es to arī izdarīju. Es skrēju. Es izmirku. Man tas bija vajadzīgs.
Apstākļi vai cilvēki var atņemt jūsu materiālo bagātību, viņi var atņemt jūsu naudu un viņi var atņemt jūsu veselību, bet neviens nekad nespēs atņemt jūsu dārgās atmiņas. Tāpēc neaizmirstiet veltīt laiku un izmantot katru iespēju, lai katru dienu padarītu par nozīmīgu un tādu, kuru būtu vērts atcerēties.
[…] Sieviete nekad negaidīja, ka meita ko tādu pateiks par savu tēti. Tas ir nenovērtējami! […]