Sēžu pie mammas slimnīcā. Blakus guļ apmēram 90 gadus veca tantiņa. Atnāk pie viņas opis, tik pat vecs, kā tantiņa, knapi kājas kustināja.
Izvelk no vecas vēl padomju laiku somiņas prastu ēdienu, ko viņš ir pagatavojis pats: sarīvēti āboli burciņā, vārītu vistu, kas sasmalcināta mazos gabaliņos, lai viņai būtu daudz ērtāk un teju vispār nevajadzētu košļāt.
Viņi teju vispār nerunāja. Vecais vīrs vienkārši sēdēja viņai blakus uz krēsla un turēja viņas roku… Tā, it kā (ja viņš šo roku atlaidīs) viņa aizietu uz mūžu. Es iedomājos par to, kas gan jauniem cilvēkiem liedz izturēties vienam pret otru tieši tāpat? Kādēļ attiecībās iemiesojusies tāda vienaldzība un nejauka attieksme?
Tak pienāks laiks, kad ikvienam no mums būs jāsastopas aci pret aci ar vecumu. Ir tik svarīgi, lai blakus ir tuvs cilvēks, radniecīga dvēsele, kas līdz pat sirmam vecumam, kad pašiem jau spēka vairs nebūs, baidīsies atlaist jūsu roku…
Avots: justfun.su