Robins iegāja istabā un jautāja, vai viņa nevēlas pēdu masāžu. Bet Sūzana nezināja, kas notiks, un noraidīja piedāvājumu. Viņa nekad neaizmirsīs viņa skatienu un skumjās acis.
Tad Robins aizgāja. Viņš atgriezās istabā vēl pāris reižu, lai pateiktu: “Arlabunakti, mīļumiņ”, un Sūzana atbildēja: “Arlabunakti, mīļais.”
Tie bija viņu pēdējie vārdi.
Robina Viljamsa nāves gadadiena vienmēr būs skumja diena. Vienīgais, kas viņu nomierina, ir tas, ka viņam nebija jāiet cauri ellei, kas viņu gaidīja pēdējā viltīgās slimības posmā.
Vienmēr ir žēl to, kas atņem sev dzīvību. Dažreiz var saprast iemeslu, kāpēc cilvēki tā rīkojas. Bet reizēm no šķietami bezcerīgās situācijas ir sava izeja.
avots: skverweb.ru