Pēci es satiku, kad man bija tikai piecpadsmit gadi.
Sīks skuķis, ko es tolaik vispār sajēdzu. Bet viņam divdesmit, tikko no armijas pārnācis. Skaists, plecīgs, viņš patika visām meitenēm, bet nez kāpēc viņš izvēlējās mani.
Visus trīs gadus līdz manai pilngadībai viņš bija man kā vecākais brālis un draugs. Uz neko vairāk nepretendēja, un pat nekādu mājienu nedeva. Bet pēc tam mēs apprecējāmies un es kļuvu par vislaimīgāko sievieti pasaulē.
Pēcim nebija tipisko vīriešu aizraušanos, piemēram, futbols un makšķerēšana. Viņš varēja acumirklī par kaut ko ieinteresēties un pēc dienas jau to visu pamest. Bet ar mani darīšanās un pa veikaliem viņš staigāja vienmēr. Nekad nenīdēja.
Gaume apģērbu ziņā viņam, starp citu, bija izcila. Bieži vien kārtējā iepirkšanās tūrē viņš man ieteica, ko nopirkt, un par viņa ārējo izskatu man nekad nenācās sarkt.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu