Laulības dzīves ziņā mans godātais īpašas kaprīzes nav izrādījis, toties ir bijis lielisks sarunu biedrs, un vienmēr varēja uzklausīt un atbalstīt. Man jau ar to pilnībā pietika. Idille mums bija pilnīga, tā teikt.
Bet viss sabruka, kad reiz es atgriezos mājās ne tajā laikā, kā parasti. Man sasāpējās zobs, un es atprasījos no darba, nolēmu iebraukt mājās pēc dokumentiem, un pēc tam uz slimnīcu.
Mājās dega gaisma, acīmredzot vīrs ir atgriezies agrāk. Es nolēmu viņu pārsteigt, klusītēm novilku kurpes, un zaglīgi iegāju lielajā istabā. Bet tur….Tur mans Pēcis stāvēja kaprona zeķubiksēs. Manās, sasodīts, kaprona zeķubiksēs, kuras es atvedu no Itālijas un sargāju kā savu acuraugu. Un es pat nezinu, kas mani sadusmoja vairāk…
Bet Pēcis tā, it kā nekas nebūtu noticis, pagriezās uz sievu un noteica: “Kā jūs viņas valkājat, man viss ir savilkts un piesvīdis. Sasodīts, ja vēl reizi atsūtīs tādu pētījumu, tad labāk jautāšu tev…”
Izrādās, mans vīrs vienkārši nolēma piestrādāt, un piedalījās aptaujās un anketēšanās, iesākumā aiz neko darīt, bet pēc tam jau iegāja azartā. Un tā, uzvilka manas zeķubikses…
Es viņu, protams, kārtīgi sarāju par to, ka paņēma manas itāļu zeķubikses, bet ātri likos mierā. Lai nu būtu, savādāk es jau Dievs zin’ ko padomāju…