Eju no darba garām divpadsmitstāvu mājai, kad no augšas pēkšņi dzirdu satrauktu balsi: – Jaunais cilvēk!
Paceļu galvu un sestajā stāvā ieraugu uz kopējiem balkoniem, kas apvieno dzīvokļa platību ar ugunsdzēsēju kāpnēm, padzīvojušu sievieti. – Kas noticis? – es jautāju. – Vai jūs, lūdzu, nepateiktu, kurā stāvā es atrodos?! – ne mazāk satraukti turpina viņa.
Nu, es katram gadījumam pārskaitīju vairākas reizes, lai nesamelotu. – Sestajā! – es atbildu. – Jaunais cilvēk, pastāviet tur vēl pāris minūtes, es paskatīšos laukā, un jūs man pateiksiet, kad es būšu devītajā stāvā. – Labi! – es atbildēju, man nekur nav jāsteidzas, un līdz rītam es pavisam noteikti esmu pilnīgi brīvs.
Stāvu, gaidu galvas parādīšanos kādā no balkoniem, bet viņas kā nav, tā nav. Desmit minūtes….Piecpadsmit minūtes – klusums. Sāku satraukties. Te no kāpņutelpas iznāk dāma ar sunīti un, ieraudzījusi mani tādu noraizējušos, vēršas pie manis: – Vai jūs gadījumā neskaitāt stāvus? – Jā, kā jūs to zināt? Sieviete palūdza pakontrolēt, lai viņa nepalaistu garām savu stāvu. Te nu es arī stāvu, gaidu, bet viņa kaut kur pazuda. – Ai, mums te katru dienu kāds skaita. Vakar vīrietis nostāvēja veselu stundu, kamēr viņa skrēja pa balkoniem. Jums vēl paveicās, ka viņa nomierinājās jau ar pirmo reizi. Klaudija Vasiļjevna no sestā stāva, ir nedaudz sajukusi prātā, tas no vecuma…Viņa pēc izglītības ir matemātiķe, visu dzīvi nostrādāja par sākumskolas skolotāju. Sen jau aizgājusi pensijā, bet tik un tā vēl liek skaitīt. Tā kā jūs ejat vien un nepārdzīvojiet.