Par to, vai sieva mani krāpj, vai nē, nekad pat nedomāju. Izrādās, velti. Atceroties pagātni, nevaru saprast, kad palaidu garām mūsu attiecības. Kāpēc mani tik viegli apmānīja?
Varbūt es arī nebiju pats labākais vīrs, bet godīgāk būtu bijis man pateikt visu patiesību, un nevis mierināt sevi cita apskāvienos. Bet par visu pēc kārtas.
LASI VĒL: Instagrama cenzūra neļāva publicēt šīs dzemdību bildes...
Liktenīgā diena
Tajā liktenīgajā dienā es ar dēlu Ņikitu aizgāju uz poliklīniku. Dēls jau bija izveseļojies, mums tikai bija nepieciešama ārsta izziņa par to, ka bērns drīkst apmeklēt bērnudārzu. Mūsu dēlam ir 5 gadi.
Poliklīnikā Ņikita aizskrēja pie citiem bērniem, kuri vētraini par kaut ko sprieda. Es apsēdos uz soliņu. Cilvēku poliklīnikā bija daudz, pat daudz par daudz. Gaidīšana bija ilga.
Aiz garlaicības es sāku šķirstīt sava bērna medicīnisko karti, sākumā neko interesantu es tajā neieraudzīju: pirmsdzemdību uzraudzība, apskate līdz gada vecumam, analīzes un vis kaut kas tamlīdzīgs. 100 reizes es pārlasīju visu to informāciju, apstājos pie izraksta, ko izdeva dzemdību namā. Lūk, šeit arī pienāca laiks brīnīties.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
[…] VĒL: Paskatījos uz dēla izraksta no dzemdību nama, un sapratu, ka esmu […]