Tikai pats slinkākais vai “inteliģentais” interneta lietotājs nav aplūkojis pēc atzīšanas un uzmanības izsalkušos cilvēkus. Augstprātīgi izvirzījis diagnozes pašbilžu mīļotājiem, smīkņājis par testu fanātiķiem, nosodījis sievietes, kuras tīksminās par saviem bērniem, suņiem un kaķiem. Tos, kuri it kā negaida atzīšanu, nomāc krāšņie rožu pušķi 14. februāra priekšvakarā, skaistu saulrietu un laimīgu iedegušu cilvēku fotogrāfijas uz pasaules sapņu ceļojumu galamērķu fona.
“Visi šie sociālie tīkli ir liels godkārības gadatirgus,” viņi saka. Jā, ir jau taisnība. Alkas pēc atzinības un vēlme demonstrēt panākumus pastāvējušas visos laikos un tas nozīmē, ka šīs emocijas ir nepieciešamas lielākajai daļai cilvēku. Izpušķot savu dzīvi nozīmē sapņot, vēlēties ko vairāk. Jā, daži var uzskatīt par nožēlojamu apzināti atklātu “bagātības” izrādīšanu. Lielākā daļa pieaugušo, nobriedušo cilvēku zina, kā nošķirt “to, kas es esmu”, no tā, kas man ir. Viņi saprot, ka ne katra sevis demonstrēšana tiks sagaidīta ar aizrautību un interesi. Tajā pašā laikā viņi ir gatavi dalīties ar sabiedrību zināmā savas dzīves daļā.
Atcerieties, ka bērnībā mums aizliedza lielīties? Turklāt ne vienmēr izskaidroja, kāpēc. Noskaudīs? Sadusmosies? Apšaubīs tavus talantus? Uzskatīs par pļāpu, meli, lielībnieku?
Bet viena lieta ir lielīties ar vecāko brāli, kuru tu neizaudzināji par lielu, skaistu un spēcīgu, vai viedtālruni, velosipēdu, kuru pats neesi iegādājies. Pavisam kas cits ir, ja tu patiešām esi kaut ko sasniedzis, kaut kur pabijis, kaut ko atklājis sev, varējis, uzvarējis. Kāpēc par to vajadzētu klusēt? Vai pieticība sniedz tik daudz priekšrocību? Vai arī šajā gadījumā neviens par mums neuzzinās?
Protams, ne jau es noteikšu, kam, kad un pie kādiem apstākļiem ir vērts palielīties, un kad – klusēt. Tādēļ tikai izteikšu savas domas. Personīgi man patīk, ja citi:
1. Dalās priekā: bērns piedzimis, devušies ceļojumā, izdevies uzveikt slimību, uzvarēja konkursā, iestājās augstskolā, ir jauna frizūra, novājēja, svinēja jubileju. Man ir patīkami to uzzināt un dalīties ar citiem viņu priekā.
2. Stāsta par savu jauno pieredzi: iekaroja virsotni, filmējas, apmeklēja eksotisku valsti, pabeidza gleznu, dejo tango, nofotografējis kaut ko neparastu. Personīgi mani tas iedvesmo, liek aizdomāties, ka arī es varētu izmēģināt kaut ko jaunu. Tas palīdz man gribēt, sapņot, plānot un dažreiz pat uzrakstīt šiem cilvēkiem, lai uzzinātu sīkāku informāciju.
3. Pārvarējuši sevi. Ja cilvēks jau no dabas labi izskatās, viņa pašbildes var būt diezgan patīkamas no estētiskā viedokļa, bet emocionāli tās mani neuzrunā. Viņš ir dzimis skaists, viņam paveicies – saņēmis labāko daļu vecāku genotipa. Taču fotogrāfijas vai stāsti par cilvēkiem, kuri spējuši mainīties vai mainīt savu dzīvi – tas ir interesanti. Izraisa cieņu, motivē, dod cerību.
4. Lielās nav svarīgi ar ko, bet dara to ar humoru, pašironiju, jautri, tieši un atklāti tīksminoties par sevi. Tas ir jautri, interesanti, piešķir dzīvei vieglumu.
Daudziem no mums ir grūti atzīt un izcelt savus panākumus, it īpaši, ja nozīmīgi cilvēki nekad mums nav teikuši: tas ir lieliski, es esmu tik priecīgs par tevi, es lepojos ar tevi. Sociālie tīkli ļauj jums dalīties savos panākumos ar citiem, un tie, kas prot priecāties par citu panākumiem, noteikti atsauksies uz ziņām par jūsu uzvarām.
Bet kā ir ar bezgaumīgām ziņām un narcistisku cilvēku fotogrāfijām? Ja jūs domājat, ka šādas publikācijas “piesārņo” sociālos tīklus, vienkārši nesekojiet tādiem cilvēkiem. Vai pētiet kā parādību, tas arī ir diezgan interesanti. Bet neaizmirstiet, ka šādi cilvēki baro jūsu iedomību: “Ak, Dievs, cik vulgāri! Mēs esam pilnīgi atšķirīgi, mums ir izsmalcināta gaume un smalka skaistuma izjūta. Mēs nekad nebūtu ievietojuši tik vulgārus attēlus!”
Viņi, “nepareizi” savu dzīvi demonstrējošie arī vēlas saņemt “patīk”. Turklāt viņi tos saņems, lai gan varbūt ne no jums, bet no tiem, kuriem patīk tāda satura publikācijas un pasniegšanas forma. Protams, jebkurā procesā nepieciešama mēra izjūta, gaume un formas, satura, laika un vietas līdzsvars.
Skumji, ja laimīgas dzīves demonstrēšana kļūst par vienīgo jēgu, mēģinājumu pārliecināt sevi, ka, ja dzīvei kaut kas pietrūkst no iztēlotās fasādes, ar to kaut kas nav kārtībā. Skumji, ja lielībniekiem šķiet, ka visi noticēs viņu “pasakai” tāpat kā gribas ticēt viņiem pašiem.
Daudzi nojauš vai zina, ka dzīve sastāv no asinīm, sviedriem, asarām, vilšanās, uzvarām, entuziasma un citiem dažādiem stāvokļiem un notikumiem. Vai tā ir taisnība, ka mēs visu laiku esam gatavi lasīt par citu cilvēku “sviedriem” un “asarām”?
Es domāju, ka tagad, kad mums ir vairāk iespēju iegūt atzinību un atbalstu no mūsu izvēlētiem cilvēkiem vai veltīt kādu daļu savas uzmanības citam, pasakot viņam ar “patīk”: “es tevi pamanīju”, “man patīk”, “es dalos tavā priekā”, “es arī tā gribētu” – daudzi no mums ir kļuvuši apmierinātāki ar sevi un ar dzīvi. Tā rodas vairāk prieka, līdzdalības, iesaistīšanās un draudzības. Pasaulē jau tā pietiek nepatikšanu un sliktu ziņu.
