Ļena devās pie administratora. Ļaužu pūlis. „Ko tur daudz, nav jau nekas jauns”- nodomāja Ļena. Īsta katastrofa ne rīts. – Ļena pie sevis nosūkstījās.
Noteikti katram ir gadījušies tādi rīti, kad viss vienā čupā sakrīt. Lūk, arī Ļenai šajā dienā viss krita ārā no rokām. Vispirms viņa sadedzināja mīļāko kreklu, pēc tam fēns saplīsa, un pilnīgai „laimei” Ļena aplēja ar tēju savus džinsus, nācās steidzamā kārtā pārģērbties. Kā par spīti visas drēbes jau sapakotas. Pārraka čemodānu rezerves džinsu meklējumos, rezultātā visas gludinātās drēbes bija tādas pašas kā negludinātās. Noskaņojums sabojāts.
Jedritvai! Tā es patiešām nokavēšu! – prognozēja meitene.
Ļena ieleca taksī un piesolīja šoferim papildus maksu, ja brauks ātri. Viņš „lidoja”, ko spēja…Taisnību sakot, tikai līdz kaimiņu ielai. Tūlīt aiz pagrieziena uz centrālo ielu taksis iesprūda sastrēgumā. Turklāt arī pamatīgi.
Ļena pilnībā samierinājās ar stāvokli, kad pulkstenis rādīja seši, un līdz izlidošanai palika pusstunda, jo pat, ja viņa lidotu pilnās burās, tad nepagūtu. Nav viņas diena. Nāksies apmainīt biļeti.
Uz pulksten 19tos taksis tomēr apstājās pie lidostas, vadītājs vainīgi paraustīja plecus, bet Ļena ar skābu seju devās pie kases. Tur viņai ieteica, doties pie administratora un uzrakstīt iesniegumu.
Ļena devās pie administratora. Ļaužu pūlis. „Ko tur daudz, nav jau nekas jauns”- nodomāja Ļena. Meitene iegāja uzgaidāmajā telpā un apsēdās. Pie loga sēdēja maza aptuveni 4 gadus veca meitenīte un klusām raudāja. Ļena paskatījās uz viņu un jau gribēja uzrunāt, lai nomierinātu, bet nolēma, ka šī meitene ir bērns, kādam no cilvēkiem, kuri iegājuši kabinetā. Lēnām rinda izklīda un Ļena uzrakstīja iesniegumu. Viņai piedāvāja ar piemaksu nomainīt biļeti uz tuvāko reisu. – „Nu, ko var darīt. Par kļūdām jāmaksā”- pie sevis nodomāja Ļena.
Izejot no kabineta, viņa neviļus ieskatījās uzgaidāmajā telpā un ieraudzīja, ka meitenīte vēl arvien sēž pie loga, apsārtušais deguntiņš nodeva, ka viņa raud.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu