– Kas te mums tāds jaukumiņš? – apjautājās Ļena.
Bērns bailīgi paskatījās uz meiteni un nedaudz pavirzījās nostāk.
Kāpēc Tu raudi? Kur ir Tava mamma?
Pazaudējās… – nopurpināja meitenīte.
Ļena apstulba un nezināja, ko teikt.
Sameklēsim Tavu mammu?
Meitenīte vēl mazliet atvirzījās.
Vai zini, man arī šodien gribās raudāt, visu dienu viss iet šķērsām, re, tagad arī lidmašīnas reisu nokavēju. Raudam kopā. Esi ar mieru?
Bet jūs pie meitas gribat lidot?
Hmm… Nē… Diemžēl man nav meitas. – pavisam saskuma Ļena.
Gribiet, es būšu jūsu meita? – meitenes actiņās iedegās viltīgas uguntiņas.
Bet tad taču tava mamma būs sarūgtināta, tāda jauka meitiņa.
Meitene atkal kļuva nopietna.
Neuztraucieties, man nav mammas.
Ļena palika ar vaļā muti. Viss, viņa vairāk nezināja, ko teikt.
Tomēr ātri vien Ļena atguvās un piedāvāja meitenītei pastaigāties. Pa ceļam viņas ielūkojās policijas iecirknī. Tur nezin kāpēc par meitenīti neviens nebrīnījās. Izrādījās, ka viņa ir klaiņotāja un bieži atbēg no bērnu nama uz lidostu. Visu laiku gaida mammu, kura viņu atstāja lidostā un aizlidoja viena. Kopš tā notikuma ir pagājis jau gads. Ļenas mugurai noskrēja tirpas un auksti sviedri. Viņa vairs nespēja šķirties no mazulītes un pieņēma lēmumu adoptēt meiteni. Ak jā, lidmašīnā viņa tad tomēr neiesēdās. Vēlreiz palaida garām reisu, bet tas kaut kādēļ Ļenai vairs nelikās tik svarīgi. Tagad taču viņai ir meita. Kā gan lai pēc tā visa netic likteņa pirkstam?
avots