Tovakar devos mājās no leģendārā “Splean” koncerta, tādēļ nolēmu iet īsāko ceļu. Pulkstenis bija tuvu pusnaktij, uz ielas bija kapa klusums… Ja pie metro vēl bija manāms pa cilvēkam, aleja bija pilnīgi tukša. Es, saņēmusi rokās dūšu, ātrā solī virzījos uz priekšu. Parasti ikdienā ģērbjos ļoti prasti, turklāt augstpapēžu kurpes nēsāju ārkārtīgi reti. Taču todien bija tā īpašā diena, kad man bija jābūt šādi ģērbtai.
Kad biju tikusi līdz alejas pusei, pamanīju, ka tā nebūt nav pilnībā tukša: uz kāda soliņa atpūtās bars jauniešu, kuri manāmi bija ieinteresēti manā klātbūtnē.
“Meitenīt, piebiedrojieties mums,” ironiski un ar ļaunu piegaršu teica viens no vīriešiem. Tā kā es uzreiz sapratu, ka no viņiem neko labu nevajadzētu sagaidīt: “kur tāda skaistulīte tik vēlu iet?”
Es klusēju. Viens no vīriešiem iznāca man tieši priekšā. Galvā iesitās miljoniem domu: “Skriet!”, “Mammu1”, “Velns parāvis, uz koncertiem vairs nekad neiešu!” Visā visumā, es apzinājos savus spēkus. Skriet vai saukt pēc palīdzības bija bezjēdzīgi. Tādēļ es vienkārši stāvēju, bet manu ķermeni pārņēma auksti sviedru pilieni. Pēkšņi es sadzirdēju sev aiz muguras rūkšanu. Pieci suņi, kas bija mums pietuvojušies, ielenca mani aplītī. Puisis lamājās. Nezinu, kāds bija šo klaiņojošo suņu motīvs, bet domāju, ka dzīvnieki jūt kaut kādus cilvēka ļaunos nodomus. Šādā veidā, starp citu, es tiku pavadīta līdz savas mājas kāpņu telpai. Līdzko biju pie ieejas, suņi aizskrēja projām tik pat ātri, cik ātri ieradās pirmajā reizē. Es paliku stāvot un dziļā neizpratnē, kādi bija šāda viņu izgājiena iemesli.