Citēju:
“visi mani radinieki un tuvinieki jau sākuši apnikt ar vienu un to pašu jautājumu: ”Un kad tad gaidīt otro?” Un es sāku domāt, vai es gribu otro bērnu? Uz doto momentu atbilde ir “Nē!” Taču vīrs lūdz padomāt. Mana meitiņa ir ļoti gaidīts bērns. Es viņu gaidīju piecus gadus, iznēsāju. Es vienkārši nevaru iedomāties, kā ir nepiederēt sev vispār! Bezgalīgais vāveres ritenis: sekcijas, pulciņi, skolas, dārziņi, sadzīve un viss kas ar to saistīts! Nē, jūs nepadomājiet, ka esmu slinka. Es strādāju, mājās gatavoju/uzkopju. Taču kad es iedomājos, ka man ir otrs bērns, mani vienkārši pārņem panika!
Manai mammai bija trīs bērni un man liekas, ka izaudzināt trīs – tas vienkārši ir varoņdarbs. Vīrs saka, ka divi esot tīrais nieks, cilvēki viegli tiek galā. Un kā domājiet jūs? Sevišķi interesē jūsu personīgā pieredze. Es pagaidām nevaru iedomāties sevi kā divu bērnu māti, vēl jo vairāk daudzbērnu māti. Laikam katram mums dzīvē ir sava misija. Pastāstiet, kā jūs izlēmāt par otro bērnu. Meitenes, kurām ir viens bērniņš, vai jums gribās otro? ”