Citēju:
“visi mani radinieki un tuvinieki jau sākuši apnikt ar vienu un to pašu jautājumu: ”Un kad tad gaidīt otro?” Un es sāku domāt, vai es gribu otro bērnu? Uz doto momentu atbilde ir “Nē!” Taču vīrs lūdz padomāt. Mana meitiņa ir ļoti gaidīts bērns. Es viņu gaidīju piecus gadus, iznēsāju. Es vienkārši nevaru iedomāties, kā ir nepiederēt sev vispār! Bezgalīgais vāveres ritenis: sekcijas, pulciņi, skolas, dārziņi, sadzīve un viss kas ar to saistīts! Nē, jūs nepadomājiet, ka esmu slinka. Es strādāju, mājās gatavoju/uzkopju. Taču kad es iedomājos, ka man ir otrs bērns, mani vienkārši pārņem panika!
Manai mammai bija trīs bērni un man liekas, ka izaudzināt trīs – tas vienkārši ir varoņdarbs. Vīrs saka, ka divi esot tīrais nieks, cilvēki viegli tiek galā. Un kā domājiet jūs? Sevišķi interesē jūsu personīgā pieredze. Es pagaidām nevaru iedomāties sevi kā divu bērnu māti, vēl jo vairāk daudzbērnu māti. Laikam katram mums dzīvē ir sava misija. Pastāstiet, kā jūs izlēmāt par otro bērnu. Meitenes, kurām ir viens bērniņš, vai jums gribās otro? ”
Es otram bērnam nevarēju saņemties četrus gadus,bija ļoti grūti ar pirmo. Atkal tie pamperi, kolikas…utt..nē, to nu negribējas, bet tā ka pati esmu vienīgais bērns ģimenē, zinu cik ir vientuļi, ka nav tā brāļa vai māsas…zinu, ka kad vecākiem būs grūti…rūpes par tiem guls tikai uz maniem pleciem…tāpēc jau izsenis zināju, ka man būs divi bērni.
Ļoti grūti bija saņemties, jo pirma jau bija paaugusies, viņu varēja atstāt pie vecvecakiem un mierīgi pabūt ar vīru divatā…vīrs vispār uzskatīja, ka otro bērnu var plānot pēc gadiem desmit. Es saņēmos , kad meitai bija 4…man tas tā patika, grūtniecība bija grūtāka, svarā pieņēmos stiprāk, ļoti labi sapratu, ja būtu novilkusi ar otro vēl ilgāk, problēmu būtu vairāk. Kad otra piedzima…es biju tik laimīga, lielā māsa palīdzēja, vispār tētis vairāk iesaistījās bērnu dzīvē, viņs visu gadu veda meitu uz dārziņu, koncertiem, ārstiem, es vnk mutiski devu rīkojumus, nu mazajai jau būs trīs, bet lielajai septiņi…tad kad lielā savā istabā spēlējas ar draudzenēm, es varu ar mazo māsu zīmēt….vārdu sakot bērni ātri izaug, bet mīlestība un spēka mūsos ir daudz, vnk mēs nezinam cik…Un skatoties, kā mana mamma, kur viņi četri bērni, katrs pēc kārtas brauc ciemos pie vecākiem, palīdz tiem….bet tev vienīgais būsi tu pati….nē, tā nevar, tāpēc droši ejam pakaļ otrajam.
[…] LASI VĒL: Nekādi nevaru saņemties otram bērnam […]