Kad 57 gadu vecumā Gregam Tomasam tika uzstādīta diagnoze – vēzis ceturtajā stadijā – ārsti nedeva lielas cerības, ka viņš varētu izārstēties. Audzējs bija skāris viņa galvu un sprandu, turklāt, pēc dakteru prognozēm, viņam bija atlicis ko dzīvot vien pāris mēneši.
“Dakteri ieteica manai ģimenei aprast ar šādu domu un jau sākt plānot manas bēres,” stāstīja Gregs.
Pēc tam, kad vīrietis aizgāja prom no sava darba, viņš sāka aizvien biežāk doties pastaigās ar savu suni pa lauku rajoniem. Tādā veidā viņš centās samazināt stresu un rast iekšējo mieru. Vienā no šīm pastaigām Gregs pamanīja ko tādu, kas pēc tam uz visiem laikiem mainīja viņa dzīvi.
Šajā pašā dienā vīrietis nolēma iet citu ceļu, nevis sen ierasto, un viņš teju uzskrēja virsū vecai un pamestai baznīcai.
Šo baznīcu pirms 150 gadiem uzcēla Čehijas kolonisti, bet vairāk nekā 100 gadus tajā vispār nav bijuši dievkalpojumi. Laiks nebija žēlojis šo baznīcu, jo gadu gaitā pamati bija izpuvuši, krāsas nolobījušās, bet jumts – iebrucis.
Gregs apsēdās uz baznīcas pakāpieniem un sāka raudāt. Viņš vērsās pie Dieva, lūdzot viņu pēc brīnuma.
Sēžot uz pakāpieniem, Gregam radās vēlme ieiet iekšā baznīcā, ko viņš arī izdarīja. Līdzko viņš atvēra baznīcas durvis, zināja, ka viņam nepieciešams to no jauna atjaunot.
Gregs apsprieda šo jautājumu ar fonda pārstāvi, kas uzturēja kārtībā baznīcai blakus esošos kapus. Jau pavisam drīz vīrietis ķērās pie darbiem. Šis projekts viņam kļuva par sava veida terapiju. Kad viņš noskrāpēja no sienām nost vecās krāsas un atjaunoja beigtās sienas, viņš izjuta tādu kā mieru un atvieglojumu.
Gregs nolēma pie baznīcas rekonstrukcijas pavadīt tik daudz laika, cik daudz viņam ļaus veselība, taču jau pavisam drīz augstākie spēki sniedza viņam tādu dāvanu, par kādu viņš pat nekad mūžā nebūtu noticējis.
Gregam iestājās remisija.
Citādi šo brīnumu vispār paskaidrot nevarēja. Tagad, kad baznīca ir atjaunota, Gregam ir iespēja cerēt uz pilnvērtīgu atlikušo dzīvi.
“Uz šiem pakāpieniem atstāta ne viena vien asara,” stāsta Gregs, atceroties pirmo dienu, kad tur apsēdās un lūdza Dievam brīnumu. “Tās bija prieka, sāpju un svētības asaras.”
Šis brīnumainais stāsts kārtējo reizi pierāda to, ka brīnumi notiek. Pats galvenais ir tiem ticēt un nekad nenolaist rokas!
Avots: marketium.ru