Mans vīrs un viņa mīļākā apskāvienos…Situācija, kad tā vien gribas kliegt…

Kāds nelabais mani dīdīja paskatīties tai datorā.

Acu priekšā visu laiku stāv tā fotogrāfija noslēptajā mapē. Vīrs un viņa mīļākā apskāvušies pie galdiņa. Vīns, sveces, laimīgi smaidi, spīdošas acis, roku rokā.

Un pēc tam cita fotogrāfija: rīts, īss halātiņš, kafija. Prāts nostrādāja: uzstādījumi, mapes uztaisīšanas datums…pirms 3 mēnešiem. Ārprāts, kādas šausmas, es 9. grūtniecības mēnesī. Rokas sāka trīcēt, sirds sāk strauji skriet. Ko darīt? Drudžaini atceros to laiku: strīds un šķiršanās uz mēness, ne zvani, ne SMS – nekas. Ak, tā ir Aijiņa, trīs reizes viņš jau paspēja mani nosaukt šajā vārdā. Vecāka par mani, lielas, pelēkas acis, plats smaids, bet mati īsi. Vispār, tā nekas.

LASI VĒL: Sieva, vīrs un mīļākais — nekādu jautājumu un greizsirdības

Kas tas ir: mīlestība, intriga vai draudzība? Draudzība…Nē, pārāk laimīgi. Intriga… Nē, roku rokā – tās jau ir tuvas attiecības. Paliek viens – mīlestība. Bet, kur tad ir mīlestība pret mani? Jo viņš taču mani tā mīlēja! Kur ir tie mīļvārdiņi, kur ir kaķīši un zaķīši, kur tas viss pazudis? Tā ir nodevība ne tikai attiecībā pret mani, bet arī pret bērnu. Dēliņ, ko nu lai dara? Tu taču vēl esi pavisam maziņš…

Cik gan tas ir sāpīgi, nedomāju, ka tas viss tā beigsies. Manos sapņos bija jābūt ilgai ģimenes dzīvei, laimīgiem bērniem un mīlošiem vecākiem. Jā, idealizēti, bet tik ļoti to tā gribējās. Bet varbūt tā ir pusmūža krīze? Nē, viņi taču nav nekādi dzīvnieki, bet gan cilvēki, saprātīgas būtnes. Domas virpuļo, ceļgali trīc… Žēl, ka tas nav jogs. Ātri apģērbju bērnu un uz parku, vajag padomāt.

Tā, kādi man ir varianti. Pirmais: savākt mantas un aiziet uzreiz. Otrais: parunāt, savākt mantas un aiziet. Trešais: palikt un mocīties, neko neteikt. Ceturtais: parunāt, bet palikt un mocīties. Ir vēl piektais variants, bet to ir pat grūti uzrakstīt, un arī dēliņu bez mammas negribas atstāt. Plāns, man ir vajadzīgs precīzs plāns.

Tātad tā: viņš mani nemīl (labi, ja arī kādreiz ir mīlējis, tad, spriežot pēc situācijas, tagad diez vai). Ģimenei ir jābalstās uz mīlestību, lai arī tā nav kaisles mīlestība, bet vismaz uz mīlestības-cieņas, mīlestības-draudzības un uzticības. Kaisles jau sen nav, manu cieņu viņš pavisam noteikti ir pazaudējis, bet par uzticību nevar būt ne runas. No viņa puses paliek cieņa un draudzība, ka šķiršanās situācijā derēs. Bet, kā gan mazulītis, mans dēliņš bez tēva? Tā, spriežot loģiski, vai viņa tēvs vispār ir par to domājis, kad viņam vajadzēja nākt pasaulē. Nē, nedomāja. Tas nozīmē, ka viņš arī turpmāk nepadomās, bet, ja jau varēja veikt tādu nodevību, tad nav saprotams, uz ko vēl viņš ir spējīgs.

LASI VĒL: Kas katrai sievai ir jāzina par vīra mīļāko

Nu tā, nedaudz tiku skaidrībā – šķiršanās. Netīrs vārds, drebuļi pa visu ķermeni. Negribu, no sirds negribu. Gribu saprast, kāpēc tā noticis, kāds tam ir iemesls. Jā, piekrītu, man ir smags raksturs, jā, es maz laiku veltīju vīram grūtniecības laikā, bet par raksturu viņš zināja vēl pirms kāzām, un es taču biju stāvoklī ar viņa bērnu. Un kā man pirms dzemdībām gribējās glāstu, kādu labu vārdu, piedalīšanos, es pret viņu ar visu sirdi un dvēseli, tik ļoti gribējās apskaut, noskūpstīt, sajust viņa vīrišķo plecu, man tik ļoti bija vajadzīgs viņa atbalsts.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru